Kristaps raksta…  

Nu tā. Laikam esmu kādu laiku sevi pieķēris te klusējot. Bet nu arī- cik var no savas puses vārīties? Jāpalasa arī pa šo brīdi pārējie, ko labu raksta. Tas nu tā.

Aj, citādi atkal šitā traka nedēļa- esmu darbos ieracies līdz ar ausīm, ja ne vēl augstāk. Pirmssvētku nedēļa un tā. Jācer, ka nākamā nedēļa būs mierīgāka šajā ziņā… bet nu vienīgais prieks ir mans velosipēds, ar kuru, nu jau kādu trešo nedēļu, pārvietojos uz darbu un atpakaļ. Un ziniet, ko? Vislabākais pārvietošanās līdzeklis šajos ekonomiskās krīzes apstākļos.

Daudz nerakstīšu, bet nedaudz bildēs, kā tad pavadīju nedēļas nogali.

Sestdienas, 25. aprīļa vakars. Nedaudz pastaigājoties gar Daugavas krastu, pabaudīju dabu. Maršruts no Akmens tilta līdz pat spīķeriem, blakus centrāltirgum. Jāsaka, tur var labus kadrus bildēšanai noķert. Vairāk.

Svētdiena, 26. aprīlis. Rīgas zoodārza apmeklējums. Sen netiku te bijis. Cilvēku, pateicoties jaukajam un saulainajam laiciņam, daudz, redzēts arī pietiekami. Jāsaka, izmaiņu arī daudz. Redzēti gan roņi, gan lāči, tīģeri un pat jaunās žirafes.

Attēlā: Zoodārza darbiniece trenē, kā arī baro roņus. Patīkama izklaide. Nekad tā nebiju izsmējies un noskatījies līdz galam šo izrādi. Viss bilžu sets te.

Kopumā jāsaka, labi pavadītas brīvdienas. Būs ko atcerēties.

Pirmām kārtām, sveiciens jau aizejošajā 8. martā visām daiļā dzimuma pārstāvēm! Te bildīte pieejama jūsu desktopam. Priecējiet nu acis!

Labi, tas nu tā. Pagaidām apsveikumus pie malas, bet kas tad noticis pa visu šo laiku, kamēr tiku klusējis?

Darbs, darbs un vēlreiz- darbs. Tas jau lielāko daļu no mums, blogeriem, kamēr klusējam un neko neuzrakstam. Varbūt pie vainas aizejošās ziemas un tuvojošā pavasara nogurums? Arī man – darbā daudz pārmaiņu, tas varbūt papildus nogurumu uzdzen. Par krīzi runājot – a kurš vispār tautās palaida, ka ir krīze? Labi, viss dārgs, bet tāpat taupīgi jādzīvo un viss. Esmu optimists no vienas puses un to ir teikuši man daudzi. Continue reading…

Nu tā. Nedaudz pāris vārdos – i e s p a i d ī g i! Pasākums tiešām bija izdevies! Satiku sen neredzētus, kā arī pavisam neredzētus cilvēkus, kā arī nedaudz jūtos nokauts pēc šīs garās dienas, bet gala rezultātā tik un tā labi bija. Pat tagad, lai atietos no visas dienas un visām konferencēm, prezentācijām un tā tālāk, biju vēl vakarā boulingu uzspēlēt. Tā, ka tagad varu savos iespaidos padalīaties.

Šodien apmēram izvēlējos un dzirdēju apmēram tādas tēmas kā mēdiji un blogosfēra par delfi.lv, tad tālāk nedaudz par HTML pamatiem, par cik blakuszāle bija pārpildīta, kur varbūt būtu paklausījies par mēdiju mārketingu. Tad tālāk nedaudz noklausījos par lietām, kas saistītas ar Nokia un vēl, kas kaut kā nemaz nepiesaistīja. Tālāk prezentācija par analītiskām un metriskām sistēmām, nedaudz pat par Google Analytics. No vienas puses interesanti bija paklausīties, kā uzsist lapai reitingu un tā tālāk. Tālāk sekoja Jāņa Poļa sagatavotā prezentācija par veidu, kā pelnīt naudu twitterī. No vienas puses – pats šitās visas lietas bloķēju, bet tāpat interesanti bija no malas paklausīties. Tā domājot, nākamā bija Viganta lekcija. Tāda sajūta radās, ka viņš apgāza pilnīgi visus priekšstatus par reklāmu kā tādu internetā un savu priekšnesumu bija nosaucis “Why advertising in blog is BAD!!!” – pilnīgi saprotami par to, kāpēc reklāmas blogā ir slikta lieta. Nedaudz ar humoru, bet galvenā doma tāpat bija skaidra – ja veido blogu, tad nesāc ar to pelnīt naudu internetā. Blogam būtu jābūt vietai, kur tu pats privāti par savām domām izsakies, ne naudu pelni par to visu. Visinteresantākā lekcija – tiešām čalis māk to visu ar humoru pasniegt, ka sen nebiju tā smējies.

Pēc šīs Viganta sniegtās lekcijas jau sāku just, ka uz kājām sāku neturēties un visa informācija bija tik tālu, kā līdzīgi ar spaini, kas palikts zem tekoša ūdens krāna un visa informācija jau tek pāri malām. Pēdējās lekcijas, ko vēl šovakar noklausījos bija Chaals sniegtā lekcija par Opera redzeslokiem un nākotnes vīzijām, līdz pati pēdējā tikšanās bija ar Google pārstāvi, kurš stāstīja par jauno pasaules mobīlo telefonu kārtējo revolūciju-  Google Android, kuru nedaudz, bet dabūju arī rokās paturēt. Jāsaka, iespaidīgi… bija jau vēl šovakar paredzēts vakara pasākums jaunatvērtajā klubā “Piens”, bet jutos pārāk noguris, lai uz turieni aizietu.

Labi, rīt paredzēta vēl pēdējā pasākuma diena, kurā paredzēta vēl tikšanās ar šiem Opera un Google pārstāvjiem, BarCamp Idol apbalvošana un pašā galā vēl afterpārtijs. Pilna programma atrodama šeit. Tā, ka tiekamies rīt!

Jau kādu laiku šaudās tādas šādas domas prātā par Rīgas Satiksmi runājot. Tad nu izdomāju nerakstīt par vienu konkrētu lietu, bet gan uztaisīt tādu kā domu apkopojumu.

1. Kompostieru “pareizie” pulksteņi. Nesaprotu jēgu no tiem pulksteņiem, kas atrodās trolejbusos uz kompostieriem. Vai viņi tiešām kaut reizi nedēļā nevarētu noregulēt pareizu laiku, jo ir situācijas, kad tiešām jāsteidzas un precīzs laiks būtu pirmajā vietā. To ievēroju kopš brīža, kad man vairs nav pa rokai rokaspulksteņa.
2. Dikti “precīzie” kustības saraksti. Ja ir sarakstā rakstīts, ka trolejbusam ir jāizbrauc tikos, tad precīzi ir jābūt pie pieturas vietas, nevis vēl tanī laikā galapunktos dzerot rīta kafiju. Tas vairāk par rīta cēlieniem runājot, bet droši vien, ka ne tikai mani tas kaitina…
3. Konduktori autobusos. Vakar autobusā braucot, protams, piegāju pie konduktorītes klāt, noskaitīju naudiņu un iedevu priekš biļetes. Stāvu, skatos – iekāpj viena nu tāda palepna, jauna dāma un apsēžas. Gaida, kad konduktore pienāks klāt, bet nē – viņa, apstaigājot autobusu (nāca no aizmugures), apsēžas savā vietā, tad ievēroju, ka šī jaunā dāma tik pie sevis nolamājas: “Бля!”, piecēlās un piegāja iedot santīmus. Un ziniet, es taisni tanī brīdī nodomāju pie sevis: “Bāc, ka iešu un sadošu tev pa tavu krievu pakaļu – nevar savu jauno dibengalu no beņķa atraut un gaida, kad tiešām gados veca kundzīte pienāks viņai klāt!”. Vai tiešām grūti respektēt to cilvēku, kas tur tiešām strādā jau no paša agra rīta un visu dienu ir uz kājām? Bet galu galā bija taču labi laiki, kad vēl arī trolejbusos konduktori bija. Saprotu- netīk daudziem tās kapeikas grabināt priekš biļetītes arī par divām nobrauktām pieturām, bet tomēr – mājīguma sajūta… bet, kas tagad notiek?
4. Jaunie trolejbusi. Vai tiešām valstī ir TIK ŠAUSMĪGA krīze, ka nevar tās vecās trolejbusu konzrervu bundžas pret jaunām nomainīt? Sen jau vajadzēja. Galu galā, sen jau esam kā Eiropā… un jā – nav taču viegli tomēr jaunajām māmiņām vai invalīdiem ar visiem ratiem tikt iekšā transportā.
5. Invalīdi. Lai tie, kas tur augšā sēž – pamēģina apsēsties invalīdu ratos un tikt iekšā transportā, ja priekšā ir trepes. Piedodiet, bet tā ir. Esmu pietiekami starp tādiem cilvēkiem apgrozījies un pats palīdzējis tikt iekšā autobusā invalīdam. Teikšu, nav viegli, bet tomēr – viņi taču ir tāds pats sabiedrības slānis, kā mēs visi.

Esmu runājis. Vismaz nedaudz vieglāk uz brīdi palikās. Varbūt, turpmāk vēl.