ReadabilityPārdomas par Rīgas Satiksmi
Jau kādu laiku šaudās tādas šādas domas prātā par Rīgas Satiksmi runājot. Tad nu izdomāju nerakstīt par vienu konkrētu lietu, bet gan uztaisīt tādu kā domu apkopojumu.
- Kompostieru “pareizie” pulksteņi. Nesaprotu jēgu no tiem pulksteņiem, kas atrodās trolejbusos uz kompostieriem. Vai viņi tiešām kaut reizi nedēļā nevarētu noregulēt pareizu laiku, jo ir situācijas, kad tiešām jāsteidzas un precīzs laiks būtu pirmajā vietā. To ievēroju kopš brīža, kad man vairs nav pa rokai rokaspulksteņa.
- Dikti “precīzie” kustības saraksti. Ja ir sarakstā rakstīts, ka trolejbusam ir jāizbrauc tikos, tad precīzi ir jābūt pie pieturas vietas, nevis vēl tanī laikā galapunktos dzerot rīta kafiju. Tas vairāk par rīta cēlieniem runājot, bet droši vien, ka né tikai mani tas kaitina…
- Konduktori autobusos. Vakar autobusā braucot, protams, piegāju pie konduktorītes klāt, noskaitīju naudiņu un iedevu priekš biļetes. Stāvu, skatos — iekāpj viena nu tāda palepna, jauna dāma un apsēžas. Gaida, kad konduktore pienāks klāt, bet nē — viņa, apstaigājot autobusu (nāca no aizmugures), apsēžas savā vietā, tad ievēroju, ka šī jaunā dāma tik pie sevis nolamājas: “Бля!”, piecēlās un piegāja iedot santīmus. Un ziniet, es taisni tanī brīdī nodomāju pie sevis: “Bāc, ka iešu un sadošu tev pa tavu krievu pakaļu — nevar savu jauno dibengalu no beņķa atraut un gaida, kad tiešām gados veca kundzīte pienāks viņai klāt!”. Vai tiešām grūti respektēt to cilvēku, kas tur tiešām strādā jau no paša agra rīta un visu dienu ir uz kājām? Bet galu galā bija taču labi laiki, kad vēl arī trolejbusos konduktori bija. Saprotu– netīk daudziem tās kapeikas grabināt priekš biļetītes arī par divām nobrauktām pieturām, bet tomēr — mājīguma sajūta… bet, kas tagad notiek?
- Jaunie trolejbusi. Vai tiešām valstī ir TIK ŠAUSMĪGA krīze, ka nevar tās vecās trolejbusu konzrervu bundžas pret jaunām nomainīt? Sen jau vajadzēja. Galu galā, sen jau esam kā Eiropā… un jā — nav taču viegli tomēr jaunajām māmiņām vai invalīdiem ar visiem ratiem tikt iekšā transportā.
- Invalīdi. Lai tie, kas tur augšā sēž — pamēģina apsēsties invalīdu ratos un tikt iekšā transportā, ja priekšā ir trepes. Piedodiet, bet tā ir. Esmu pietiekami starp tādiem cilvēkiem apgrozījies un pats palīdzējis tikt iekšā autobusā invalīdam. Teikšu, nav viegli, bet tomēr — viņi taču ir tāds pats sabiedrības slānis, kā mēs visi.
Esmu runājis. Vismaz nedaudz vieglāk uz brīdi palikās. Varbūt, turpmāk vēl.
Jau kādu laiku šaudās tādas šādas domas prātā par Rīgas Satiksmi runājot. Tad nu izdomāju nerakstīt par vienu konkrētu lietu, bet gan uztaisīt tādu kā domu apkopojumu.
- Kompostieru “pareizie” pulksteņi. Nesaprotu jēgu no tiem pulksteņiem, kas atrodās trolejbusos uz kompostieriem. Vai viņi tiešām kaut reizi nedēļā nevarētu noregulēt pareizu laiku, jo ir situācijas, kad tiešām jāsteidzas un precīzs laiks būtu pirmajā vietā. To ievēroju kopš brīža, kad man vairs nav pa rokai rokaspulksteņa.
- Dikti “precīzie” kustības saraksti. Ja ir sarakstā rakstīts, ka trolejbusam ir jāizbrauc tikos, tad precīzi ir jābūt pie pieturas vietas, nevis vēl tanī laikā galapunktos dzerot rīta kafiju. Tas vairāk par rīta cēlieniem runājot, bet droši vien, ka ne tikai mani tas kaitina…
- Konduktori autobusos. Vakar autobusā braucot, protams, piegāju pie konduktorītes klāt, noskaitīju naudiņu un iedevu priekš biļetes. Stāvu, skatos – iekāpj viena nu tāda palepna, jauna dāma un apsēžas. Gaida, kad konduktore pienāks klāt, bet nē – viņa, apstaigājot autobusu (nāca no aizmugures), apsēžas savā vietā, tad ievēroju, ka šī jaunā dāma tik pie sevis nolamājas: “Бля!”, piecēlās un piegāja iedot santīmus. Un ziniet, es taisni tanī brīdī nodomāju pie sevis: “Bāc, ka iešu un sadošu tev pa tavu krievu pakaļu – nevar savu jauno dibengalu no beņķa atraut un gaida, kad tiešām gados veca kundzīte pienāks viņai klāt!”. Vai tiešām grūti respektēt to cilvēku, kas tur tiešām strādā jau no paša agra rīta un visu dienu ir uz kājām? Bet galu galā bija taču labi laiki, kad vēl arī trolejbusos konduktori bija. Saprotu- netīk daudziem tās kapeikas grabināt priekš biļetītes arī par divām nobrauktām pieturām, bet tomēr – mājīguma sajūta… bet, kas tagad notiek?
- Jaunie trolejbusi. Vai tiešām valstī ir TIK ŠAUSMĪGA krīze, ka nevar tās vecās trolejbusu konzrervu bundžas pret jaunām nomainīt? Sen jau vajadzēja. Galu galā, sen jau esam kā Eiropā… un jā – nav taču viegli tomēr jaunajām māmiņām vai invalīdiem ar visiem ratiem tikt iekšā transportā.
- Invalīdi. Lai tie, kas tur augšā sēž – pamēģina apsēsties invalīdu ratos un tikt iekšā transportā, ja priekšā ir trepes. Piedodiet, bet tā ir. Esmu pietiekami starp tādiem cilvēkiem apgrozījies un pats palīdzējis tikt iekšā autobusā invalīdam. Teikšu, nav viegli, bet tomēr – viņi taču ir tāds pats sabiedrības slānis, kā mēs visi.
Esmu runājis. Vismaz nedaudz vieglāk uz brīdi palikās. Varbūt, turpmāk vēl.
Ar šīm birkām sasaistītie raksti:
