ReadabilityRīgas Satiksme un attieksme pret invalīdiem
Mazliet sāpe. Piedodiet, bet savādāk nespēju sevī noturēt, tādēļ padalīšos…
1 – 8091 no šīvakara šis Rīgas Satiksmes trolejbusa numurs ir tādā kā manā “melnajā sarakstā”. Kāpēc? Tālāk par visu pēc kārtas.
Iekāpju pie stacijas savā 11. trolejbusā, aizeju pie vadītājās, paņemu biļeti, izkompostrēju un, tā kā trolejbusā iekāpu pats pirmais, apsēžos pašā priekšā.
Sēžu, skatos, ka pie durvīm pēc brīža pienāk kāds invalīds ar kruķiem un vienu kāju. Prasa, lai varbūt atver priekšējās durvis, bet vadītāja nikni paskatījās uz viņu, paceldama balsi, teikdama, ka nevērs priekšējās durvis — lai ejot un kāpjot pa vidējām. Nabags, protams, neko nesakot, aizgāja, iekāpa pa vidējām durvīm un tāpat apsēdās priekšā.
Labi, ja tas vēl būtu viss. Pie Ģertrūdes ielas pieturas šim kungam ar vienu kāju un kruķiem vajadzēja kāpt ārā. Piecēlās un piegāja pie priekšējām durvīm, bet tad sākās apmēram šāds dialogs:
- Ну, нету здесь впередные двери для инвалидов!
– Ладно, тогда я здесь постою…
Tas viss no vadītājas puses bija tādā paceltā krievu valodas tonī, ka vienu brīdi domāju — tūlīt piecelšos, izvilkšu viņu laukā no savas trolejbusa kabīnes un pataisīšu pašu par invalīdi, bet kaut kā pie sevis valdījos, skatoties, ka kungu tomēr savā pieturā ārā neizlaida, viņš par spīti tomēr pabrauca līdz nākamajai pieturai, kur arī tika tikai izlaists. Hm, ak, jā — tas starp citu bija jaunais, né vecais Rīgas trolejbuss — tā, ka ar durvju atvēršañu nebūtu jābūt problēmām.
Nu, kur vēl lai runā par kādu cilvēcisku attieksmi Rīgā? Lai šis kungs ar vienu kāju lec cauri visam trolejbusam uz kruķiem un vienas kājas līdz vidējām durvīm? Tiešām grūti atvērt reizēm tās priekšējās durvis vajadzības gadījumā? Pats pietiekami daudz esmu redzējis un atzīšos — jā esmu pabijis pats starp cilvēkiem invalīdiem, pat kopā ar viņiem mācījies. Teikšu, ka viņi ir tādi paši normāli cilvēki kā visi pārējie, bet kur ir problēma? Kāpēc vienmēr sabiedrība viņus nošausta un nosoda par neko? Tāda sajūta, ka viņi būtu kādi teroristi mūsu vidū… galu galā — vai tik tas vārds “invalīds” nav tāds kā vairāk vai mazāk sabiedrības stereotips?
Nobeigumam vēl varētu bilst — ja tev nav pacietības uz šāda tipa cilvēkiem, kuriem ir nepieciešamība kāpt pa pirmajām durvīm trolejbusā, tad nafig tu vispār pats sēdies pie trolejbusa stūres kā tādas? Vienkārši attieksme piekāš reizēm, it sevišķi, ja vēl sabiedriskā vietā netiek lietota dzimtā valoda.
Varētu jau vēl sākt runāt par autovadītājiem kopumā, kuri parkojas invalīdu stāvvietās, bet tas jau laikam būtu cits stāsts. Varbūt kādu citu reizi.
Mazliet sāpe. Piedodiet, bet savādāk nespēju sevī noturēt, tādēļ padalīšos…
1-8091 no šīvakara šis Rīgas Satiksmes trolejbusa numurs ir tādā kā manā “melnajā sarakstā”. Kāpēc? Tālāk par visu pēc kārtas.
Iekāpju pie stacijas savā 11. trolejbusā, aizeju pie vadītājās, paņemu biļeti, izkompostrēju un, tā kā trolejbusā iekāpu pats pirmais, apsēžos pašā priekšā.
Sēžu, skatos, ka pie durvīm pēc brīža pienāk kāds invalīds ar kruķiem un vienu kāju. Prasa, lai varbūt atver priekšējās durvis, bet vadītāja nikni paskatījās uz viņu, paceldama balsi, teikdama, ka nevērs priekšējās durvis – lai ejot un kāpjot pa vidējām. Nabags, protams, neko nesakot, aizgāja, iekāpa pa vidējām durvīm un tāpat apsēdās priekšā.
Labi, ja tas vēl būtu viss. Pie Ģertrūdes ielas pieturas šim kungam ar vienu kāju un kruķiem vajadzēja kāpt ārā. Piecēlās un piegāja pie priekšējām durvīm, bet tad sākās apmēram šāds dialogs:
- Ну, нету здесь впередные двери для инвалидов!
- Ладно, тогда я здесь постою…
Tas viss no vadītājas puses bija tādā paceltā krievu valodas tonī, ka vienu brīdi domāju – tūlīt piecelšos, izvilkšu viņu laukā no savas trolejbusa kabīnes un pataisīšu pašu par invalīdi, bet kaut kā pie sevis valdījos, skatoties, ka kungu tomēr savā pieturā ārā neizlaida, viņš par spīti tomēr pabrauca līdz nākamajai pieturai, kur arī tika tikai izlaists. Hm, ak, jā – tas starp citu bija jaunais, ne vecais Rīgas trolejbuss – tā, ka ar durvju atvēršanu nebūtu jābūt problēmām.
Nu, kur vēl lai runā par kādu cilvēcisku attieksmi Rīgā? Lai šis kungs ar vienu kāju lec cauri visam trolejbusam uz kruķiem un vienas kājas līdz vidējām durvīm? Tiešām grūti atvērt reizēm tās priekšējās durvis vajadzības gadījumā? Pats pietiekami daudz esmu redzējis un atzīšos – jā esmu pabijis pats starp cilvēkiem invalīdiem, pat kopā ar viņiem mācījies. Teikšu, ka viņi ir tādi paši normāli cilvēki kā visi pārējie, bet kur ir problēma? Kāpēc vienmēr sabiedrība viņus nošausta un nosoda par neko? Tāda sajūta, ka viņi būtu kādi teroristi mūsu vidū… galu galā – vai tik tas vārds “invalīds” nav tāds kā vairāk vai mazāk sabiedrības stereotips?
Nobeigumam vēl varētu bilst – ja tev nav pacietības uz šāda tipa cilvēkiem, kuriem ir nepieciešamība kāpt pa pirmajām durvīm trolejbusā, tad nafig tu vispār pats sēdies pie trolejbusa stūres kā tādas? Vienkārši attieksme piekāš reizēm, it sevišķi, ja vēl sabiedriskā vietā netiek lietota dzimtā valoda.
Varētu jau vēl sākt runāt par autovadītājiem kopumā, kuri parkojas invalīdu stāvvietās, bet tas jau laikam būtu cits stāsts. Varbūt kādu citu reizi.
Nav kopīgu rakstu, bet iesaku palasīt:
