ReadabilityMuzeju nakts 2010
Domāju, domāju un beigās izdomāju, ka jāsaņemās kādam nelielam rakstiņam par “Muzeju nakti 2010″.
Vispirmām kārtām, neliels mīnuss no reklāmdevēju puses — vai nu valstī ir tik liela “krīze”, vai arī kas, bet apkārt informācija vispār par šo pasākumu bija diezgan niecīga vai nebija vispār. Labi, šur tur, pašos muzejos reklāmas bukletiņus manīju, bet kur tad palikuši lielie plakāti Vecrīgā, kas aicina apmeklēt muzejus ar visu apkārt notiekošo pasākumu programmu? Domāju, ka šim pasākumam jābūt diezgan labi izreklamētam, ja jau tomēr tik liela apmeklētība gadu no gada.
Izstaigāts diezgan pamaz, bet redzēts un dzirdēts pietiekami. Tā varētu pāris vārdos sacīt par šī gada “Muzeju nakti”. Kur tika pabūts šogad, par to visu nedaudz pēc kārtas.
Rīgas motormuzejs.
Vakars sākās 18:00, kad no Strēlnieku laukuma uz Rīgas Motormuzeju (ar draudzeni) aizdevāmies ar 1959. gadā ražoto RAF busiņu. Interesanti bija uz brīdi atcerēties tos, laikus pirms apmēram gadiem 25, kad Rīgā šādi spēkrati bija gandrīz teju ik uz stūra.
Galā, pie Motormuzeja, bijām jau apmēram pēc pusstundas. Cilvēku, ka biezs riņķī, pie muzeja ieņemtas labākās vietas rindā, kurš vērsies vaļā tikai 7 vakarā. Izrādās, pirmo reizi šī pasākuma vēsturē, ievēroju, ka te tiek izmantots “rindas regulētājs” un apmeklētāji muzejā tiek laisti līdz konkrētajam ciparam. Piemēram, pirmajā piegājienā iekšā tika tikai pirmie 200, tad tie, kam līdz 450, tad apmēram 600, tad jau līdz 850 numuriņam, kamēr šādi apmēram nepilnu divu stundu laikā muzeja apmeklējums bija apmēram ap 2500 apmeklētājiem. Pēc maniem aprēķiniem, pa visu vakaru, viņiem varētu būt bijis aptuveni 6 vai 7 tūkstoši apmeklētāju.
Kamēr notika rindā stāvēšana, tas jau nenozīmē, ka apkārt valdīja garlaicība. Pie paša muzeja varēja pavērot gan velo triāla paraugdemonstrējumus, gan radio vadāmo automašīnu drifta sacensības, gan arī apskatīt atsevišķus eksponātus, kas bija izlikti pie paša motormuzeja. Interesantākie bija elektromobīļi, kurus jau, kā izrādās, zinātnieciskiem nolūkiem, ražo tepat, Latvijā, Universitātes telpās. Nemaz ij nezināju, ka pie mums ar ko tādu nodarbojas. Bija pat izstādīts prototips, kas darbojas gan uz saules baterijām, gan paša iebūtā akumulatora, gan uz ūdeņraža. Interesantākais fakts par elektromobīļiem kopumā — dārgs auto, bet ar diezgan izdevīgu tā atmaksu — pēc naudas izdevumiem, kas būtu jāmaksā par degvielu, katru mēnesi, uz šāda tipa auto tas iznāk vismaz 7 reizes lētāk, nekā ar parastās degvielas auto. Interesanti, né?
Pašu muzeju izstaigājām apmēram pusotras stundas laikā. Tikām iekšā pat ātrāk, nekā bijām domājuši. Ap 21:20 jau kustējām tālāk uz centra pusi, kur bija doma paspēt vēl šo un to apskatīt. Domājām sagaidīt atkal to pašu busiņu, beigās nospriedām, ka, kamēr to sagaidīsim, tāpat viņš būs pārāk pilns, tāpēc nolēmām braukt ar sabiedrisko transportu.
Berga bazārs.
Kā jau iepriekšējos gadus esmu pamanījis, tad šīs “Muzeju nakts” ietvaros savu dalību piesaka arī grāmatnīcas un dažādi mākslinieku veikaliņi. Viens no šādiem veikaliņiem, kurā iegriezāmies, bija Zaigas Gailes “Garage”, kurā varēja aplūkot dažādu mākslinieku veidotus darbus, kā arī tos iegādāties. Patiešām smuki un reizē radošas idejas ikdienai.
Nākamais, kurp aizstaigājām, bija Jāņa sētas karšu veikals uz Elizabetes ielas. Interesantākais bija fakts, ko ievēroju, ka šī karšu izdevniecība nodarbojas arī ar veco karšu, kuras atdāvinājuši paši veikala apmeklētāji, restaurāciju. Bija interesanti paturēt rokās atjaunotu vēl pirmskara Latvijas karti un salīdzināt, kā izskatās mūsdienu Latvijas iedalījums. Kā izrādās, tad Latgale apmēram 30 gadu kartēs nebija ieskaitīta Latvijas teritorijā… kaut kur it kā biju to dzirdējis, bet vienalga interesanti.
Latvijas Nacionālā bibliotēka.
Tā kā manai draudzenei izvēles profesija ir saistīta ar bibliotēkām, tad kā nākamo izvēlējāmies Latvijas Nacionālās bibliotēkas apmeklējumu. Interesanti bija uzzināt, ka šī ēka pirmsākumos nemaz nav bijusi bibliotēka, bet gan zināma kā “Café de Paris” — dārgākais un šikākais, kā arī vienīgais striptīza restorāns visā Rīgā, kurš bijis né kuram katram pa kabatai. Ēkas otrajā stāvā atradusies banka, bet pārējos — dzīvojamā platība. Interesantākais, ka paši bibliotēkas darbinieki bija iejutušies darbinieku tēlos apmēram pirms 90 gadiem, kas ļāva “Muzeju nakts” dalībniekiem iepazīties ar to ēku, kāda tā ir bijusi pirmsākumā. Protams, interesanti bija pavērot arī grāmatu atjaunošanas un attīrīšanas procesu, kā arī vēl uzzināt daudz jauna.
Interesantākais, ka pirmo reizi turēju rokās grāmatas jauno, digitālo pēcteci, sauktu par eBook. Bija izstādīti vairāki, liekas, visi, kas uz doto momentu Latvijā kā latviskotie pieejami. Viens no tiem arī Kristapa Skuteļa apskatītais. Aizdomājos — varbūt kādreiz arī ko tādu sev iegādāties? Bet, viss ar laiku…
Noslēgumā…
Apmēram ap pusnakti aizstaigājām līdz Vecrīgai, kur cilvēku joprojām, ka biezs. Bija doma apskatīt Saeimu, kura arī piedalījās šajā “Muzeju nakts” akcijā, taču… pirmkārt, rinda natūrā neizstāvama, otrkārt, pārāk liels nogurums jau no visas dienas kājās bija jūtams. Pastāvējām apmēram piecpadsmit minūtes, tad nolēmām, ka tāpat neizstāvēsim, aizdevāmies Doma laukuma virzienā.
Iegriezāmies “Double Coffee”, kur vēders prasīja savu. Ieturējām nelielu maltīti. Apmēram ap 2 naktī vēl neliels līkums cauri centram, tad ar taksometru uz mājām.
Pats galvenais atzinums — sakonspektēt un saplānot var daudz, kurp aizdoties, taču vienmēr šis pasākums interesants ar to, ka nekad neuzminēsi, kā vakars vispār beigsies. Bet zinu vienu, ka vienmēr tas beidzas ar kaut ko krietni pozitīvu. Cerēsim tiešām, ka šis pasākums neizsīks pavisam — tomēr vajag arī padomāt reizēm par tiem nabaga latviešiem, kuriem tā jau naudiņas tik maz, kur nu vēl par tiem muzejiem maksāt.
Un vēl. Visas pie raksta pievienotās bildes atrodamas šeit (Flickr).
Domāju, domāju un beigās izdomāju, ka jāsaņemās kādam nelielam rakstiņam par “Muzeju nakti 2010″.
Vispirmām kārtām, neliels mīnuss no reklāmdevēju puses – vai nu valstī ir tik liela “krīze”, vai arī kas, bet apkārt informācija vispār par šo pasākumu bija diezgan niecīga vai nebija vispār. Labi, šur tur, pašos muzejos reklāmas bukletiņus manīju, bet kur tad palikuši lielie plakāti Vecrīgā, kas aicina apmeklēt muzejus ar visu apkārt notiekošo pasākumu programmu? Domāju, ka šim pasākumam jābūt diezgan labi izreklamētam, ja jau tomēr tik liela apmeklētība gadu no gada.
Izstaigāts diezgan pamaz, bet redzēts un dzirdēts pietiekami. Tā varētu pāris vārdos sacīt par šī gada “Muzeju nakti”. Kur tika pabūts šogad, par to visu nedaudz pēc kārtas.
Rīgas motormuzejs.
Vakars sākās 18:00, kad no Strēlnieku laukuma uz Rīgas Motormuzeju (ar draudzeni) aizdevāmies ar 1959. gadā ražoto RAF busiņu. Interesanti bija uz brīdi atcerēties tos, laikus pirms apmēram gadiem 25, kad Rīgā šādi spēkrati bija gandrīz teju ik uz stūra.
Galā, pie Motormuzeja, bijām jau apmēram pēc pusstundas. Cilvēku, ka biezs riņķī, pie muzeja ieņemtas labākās vietas rindā, kurš vērsies vaļā tikai 7 vakarā. Izrādās, pirmo reizi šī pasākuma vēsturē, ievēroju, ka te tiek izmantots “rindas regulētājs” un apmeklētāji muzejā tiek laisti līdz konkrētajam ciparam. Piemēram, pirmajā piegājienā iekšā tika tikai pirmie 200, tad tie, kam līdz 450, tad apmēram 600, tad jau līdz 850 numuriņam, kamēr šādi apmēram nepilnu divu stundu laikā muzeja apmeklējums bija apmēram ap 2500 apmeklētājiem. Pēc maniem aprēķiniem, pa visu vakaru, viņiem varētu būt bijis aptuveni 6 vai 7 tūkstoši apmeklētāju.
Kamēr notika rindā stāvēšana, tas jau nenozīmē, ka apkārt valdīja garlaicība. Pie paša muzeja varēja pavērot gan velo triāla paraugdemonstrējumus, gan radio vadāmo automašīnu drifta sacensības, gan arī apskatīt atsevišķus eksponātus, kas bija izlikti pie paša motormuzeja. Interesantākie bija elektromobīļi, kurus jau, kā izrādās, zinātnieciskiem nolūkiem, ražo tepat, Latvijā, Universitātes telpās. Nemaz ij nezināju, ka pie mums ar ko tādu nodarbojas. Bija pat izstādīts prototips, kas darbojas gan uz saules baterijām, gan paša iebūtā akumulatora, gan uz ūdeņraža. Interesantākais fakts par elektromobīļiem kopumā – dārgs auto, bet ar diezgan izdevīgu tā atmaksu – pēc naudas izdevumiem, kas būtu jāmaksā par degvielu, katru mēnesi, uz šāda tipa auto tas iznāk vismaz 7 reizes lētāk, nekā ar parastās degvielas auto. Interesanti, ne?
Pašu muzeju izstaigājām apmēram pusotras stundas laikā. Tikām iekšā pat ātrāk, nekā bijām domājuši. Ap 21:20 jau kustējām tālāk uz centra pusi, kur bija doma paspēt vēl šo un to apskatīt. Domājām sagaidīt atkal to pašu busiņu, beigās nospriedām, ka, kamēr to sagaidīsim, tāpat viņš būs pārāk pilns, tāpēc nolēmām braukt ar sabiedrisko transportu.
Berga bazārs.
Kā jau iepriekšējos gadus esmu pamanījis, tad šīs “Muzeju nakts” ietvaros savu dalību piesaka arī grāmatnīcas un dažādi mākslinieku veikaliņi. Viens no šādiem veikaliņiem, kurā iegriezāmies, bija Zaigas Gailes “Garage”, kurā varēja aplūkot dažādu mākslinieku veidotus darbus, kā arī tos iegādāties. Patiešām smuki un reizē radošas idejas ikdienai.
Nākamais, kurp aizstaigājām, bija Jāņa sētas karšu veikals uz Elizabetes ielas. Interesantākais bija fakts, ko ievēroju, ka šī karšu izdevniecība nodarbojas arī ar veco karšu, kuras atdāvinājuši paši veikala apmeklētāji, restaurāciju. Bija interesanti paturēt rokās atjaunotu vēl pirmskara Latvijas karti un salīdzināt, kā izskatās mūsdienu Latvijas iedalījums. Kā izrādās, tad Latgale apmēram 30 gadu kartēs nebija ieskaitīta Latvijas teritorijā… kaut kur it kā biju to dzirdējis, bet vienalga interesanti.
Latvijas Nacionālā bibliotēka.
Tā kā manai draudzenei izvēles profesija ir saistīta ar bibliotēkām, tad kā nākamo izvēlējāmies Latvijas Nacionālās bibliotēkas apmeklējumu. Interesanti bija uzzināt, ka šī ēka pirmsākumos nemaz nav bijusi bibliotēka, bet gan zināma kā “Cafe de Paris” – dārgākais un šikākais, kā arī vienīgais striptīza restorāns visā Rīgā, kurš bijis ne kuram katram pa kabatai. Ēkas otrajā stāvā atradusies banka, bet pārējos – dzīvojamā platība. Interesantākais, ka paši bibliotēkas darbinieki bija iejutušies darbinieku tēlos apmēram pirms 90 gadiem, kas ļāva “Muzeju nakts” dalībniekiem iepazīties ar to ēku, kāda tā ir bijusi pirmsākumā. Protams, interesanti bija pavērot arī grāmatu atjaunošanas un attīrīšanas procesu, kā arī vēl uzzināt daudz jauna.
Interesantākais, ka pirmo reizi turēju rokās grāmatas jauno, digitālo pēcteci, sauktu par eBook. Bija izstādīti vairāki, liekas, visi, kas uz doto momentu Latvijā kā latviskotie pieejami. Viens no tiem arī Kristapa Skuteļa apskatītais. Aizdomājos – varbūt kādreiz arī ko tādu sev iegādāties? Bet, viss ar laiku…
Noslēgumā…
Apmēram ap pusnakti aizstaigājām līdz Vecrīgai, kur cilvēku joprojām, ka biezs. Bija doma apskatīt Saeimu, kura arī piedalījās šajā “Muzeju nakts” akcijā, taču… pirmkārt, rinda natūrā neizstāvama, otrkārt, pārāk liels nogurums jau no visas dienas kājās bija jūtams. Pastāvējām apmēram piecpadsmit minūtes, tad nolēmām, ka tāpat neizstāvēsim, aizdevāmies Doma laukuma virzienā.
Iegriezāmies “Double Coffee”, kur vēders prasīja savu. Ieturējām nelielu maltīti. Apmēram ap 2 naktī vēl neliels līkums cauri centram, tad ar taksometru uz mājām.
Pats galvenais atzinums – sakonspektēt un saplānot var daudz, kurp aizdoties, taču vienmēr šis pasākums interesants ar to, ka nekad neuzminēsi, kā vakars vispār beigsies. Bet zinu vienu, ka vienmēr tas beidzas ar kaut ko krietni pozitīvu. Cerēsim tiešām, ka šis pasākums neizsīks pavisam – tomēr vajag arī padomāt reizēm par tiem nabaga latviešiem, kuriem tā jau naudiņas tik maz, kur nu vēl par tiem muzejiem maksāt.
Un vēl. Visas pie raksta pievienotās bildes atrodamas šeit (Flickr).
Ar šīm birkām sasaistītie raksti:
Vakars sākās 18:00, kad no Strēlnieku laukuma uz Rīgas Motormuzeju (ar draudzeni) aizdevāmies ar 1959. gadā ražoto RAF busiņu. Interesanti bija uz brīdi atcerēties tos, laikus pirms apmēram gadiem 25, kad Rīgā šādi spēkrati bija gandrīz teju ik uz stūra.
Tā kā manai draudzenei izvēles profesija ir saistīta ar bibliotēkām, tad kā nākamo izvēlējāmies Latvijas Nacionālās bibliotēkas apmeklējumu. Interesanti bija uzzināt, ka šī ēka pirmsākumos nemaz nav bijusi bibliotēka, bet gan zināma kā “Cafe de Paris” – dārgākais un šikākais, kā arī vienīgais striptīza restorāns visā Rīgā, kurš bijis ne kuram katram pa kabatai. Ēkas otrajā stāvā atradusies banka, bet pārējos – dzīvojamā platība. Interesantākais, ka paši bibliotēkas darbinieki bija iejutušies darbinieku tēlos apmēram pirms 90 gadiem, kas ļāva “Muzeju nakts” dalībniekiem iepazīties ar to ēku, kāda tā ir bijusi pirmsākumā. Protams, interesanti bija pavērot arī grāmatu atjaunošanas un attīrīšanas procesu, kā arī vēl uzzināt daudz jauna.
Apmēram ap pusnakti aizstaigājām līdz Vecrīgai, kur cilvēku joprojām, ka biezs. Bija doma apskatīt Saeimu, kura arī piedalījās šajā “Muzeju nakts” akcijā, taču… pirmkārt, rinda natūrā neizstāvama, otrkārt, pārāk liels nogurums jau no visas dienas kājās bija jūtams. Pastāvējām apmēram piecpadsmit minūtes, tad nolēmām, ka tāpat neizstāvēsim, aizdevāmies Doma laukuma virzienā.