Izrādās, ka patiesība par blogošanos man ir pavisam citādāka un lielākā daļa jau to, cik nojaušu, nezina. It kā te kaut kādos vecos ierakstos tika minēts, ka esmu sācis 2007. gada 26. maija vakarā, taču… teikšu nē. Kā izrādās, parakājoties vēl globālā tīmekļa plašumos, var uziet vēl vecākus manis rakstītos ierakstus.
Nu, lūk. Te arī tas, par ko es runāju. Pirmais ieraksts, ja pareizi noprotu, iekš Orb.lv bloga, iznāk 2006. gada 29. oktobris, taču tam visam paralēli vēl uzveidoju tādu kā alternatīvu iekš My Opera blogiem, kur pirmais ieraksts ticis datēts ar 2006. gada 15. decembri. Tas vēl pirms laikiem, pirms vēl ar WordPress plašumiem iepazinos.
Ja pareizi atminos, tad pie tā vainojams Archijs, jo, kādu vakaru, IRC čatā sēžot, skatos – ienāk kaut kāds čoms ar man tik dikti pazīstamu segvārdu. Pirmais, ko padomāju – vou, varbūt tas Arčijs, ko reāli dzīvē pazīstu? Izrādījās, ka pavisam cits, tikai kļička kaut kā stipri līdzīga un arī vārdā Artūrs. Nu, lūk. Kaut kā sākām toreiz klabināties par visādām lietām un es viņam prasu: “Eeem, klau. Kas tā vispār ir par bāzi tai tavai lapai apakšā?” un tā arī, laikam, tai tālajā 2007. gada maijā sākās šī ēra, kopš uz WordPress platformas sēžu.
Secinājumi par to visu?
Kaut kā dažreiz, tā vienkārši sēžot un pārdomājot dzīvi, iedomājos, ka kādreiz taču bijām “jauni un zaļi” – viss likās skaistāks, jautrāks, taču tagad kaut kā viss liekas nedaudz pieklusis. Blogeri nāk un iet. Vecie nododas nopietnākām nodarbēm, bet tas jau nenozīmē, ka šī sfēra kā tāda tiek pamesta pavisam. Kā jau mēdz sacīt: “Viss plūst, viss mainās”, tad arī te notiek tas pats. Ja kādreiz patika ierakstīt tādus īsākus ierakstus un drukāt teju vai piecas reizes dienā, tad tagad esmu izsvēris rakstīt varbūt retāk, taču ar kaut kādu domu. Tādā veidā sākot piekopt kaut kādu konkrētu saturu. Jā, arī par gramatiku un pareizrakstību (par ko jau šeit rakstīju) runājot.
Labi, par tiem īsajiem rakstiņiem runājot – lūk, tagad ir Twitter, kur arī visi īsie pieraksti tagad paliek, tādēļ jau laikam dažos blogos ir tāds klusums. Visa ikdienas sāpe (140 zīmēs) tiek izbrēkta tur. Nobeigumā atcerējos kaut ko tādu:
Esmu pārgājis uz Twitteri. Atpakaļ tik drīzi negaidiet! ;)
Varbūt jāsāk atgriezties šajos, vecajos ūdeņos? Galu galā, profilaksei, lai jau daudzmaz uzturētu sakarus, var ieklabināt gan te, gan tur, gan varbūt vēl kaut kur, taču šī nebija atvadu vēstule. Ja aiziešu, tad varbūt kaut kā pavisam klusītēm, nevienam tā īsti nemanot. Nepatīk to visu afišēt.
