Izdaiļo savu komentāru!

Nu jau kādu laiciņu man ir blogs šiten, arī vairākus spraudņus esmu salicis iekš viņa, tikai vienu gan kādu laiku nebiju sapratis – kā tās bildes, blakus komentāriem īsti darbojas. Nu, lūk.

Ir tāds spraudnis ar nosaukumu ‘Easy Gravatars’, noveilkams šiten. Kā izrādās, tikai nesen tikai tā pa riktīgam ‘iebraucu’ kā viņš īsti tur darbojas.

bilde

Savācam un uzliekam jau augstākminēto spraudni iekš WordPress, tālāk dodamies uz gravatar mājas lapu, kur tālāk piereģistrējamies, norādot savu ēpasta adresi, pie kuras tālāk šīs bildītes tiks piekabinātas, sameklējam kādu labu avatar bildīti (piemēram, šeit) un ieliec to tur, iekš sava Gravatar. Vēl nedaudz konfigurācijas savos WP settingos un lieta darīta. Tagad mana bildīte zīmējās tur, kur mans ēpasts parādās, protams, ja otrā blogā ir šis pats Gravatar atbalsts.

PS: Tagad tikai skatos, ka daudzi savos blogos izmanto Open ID avatar system. Tikai īsti vēl neesmu sapratis, vai tas ir arī kāds spraudnis blogam vai kas? Bet to varbūt kādu citu reizi apskatīšu.

Dzīve tomēr nav tik liels s**s…

Kaut kad aizvakardienas pievakarē Ģirts iekš Twitter rakstīja

Kas notiek? Divi no trūblogeriem ir uzrakstījuši rakstu par to, ka nav laika un/vai nav ko rakstīt.

Reizēm gan jāsaka, ka dzīve, neskatoties uz dikti negatīvajām lietām apkārt, liek pasmaidīt. Arī blogā kaut ko varbūt tajos brīžos mazāk ierakstu, tādēļ jau arī kādu laiku pie manis ir klusums. Un, jā – esmu pamanījis, ka daudzi, liekas, darbos (mācībās) līdz ausīm ierakušies, tādēļ šīm virtuālajām lietām aizvien mazāk laika atliek.

Piemēram, šodien, kā jau katru mēnesi pēc algas, saņēmu algas atskaiti darbā, kur bija rakstīts, ka man novilkti 20% manas samaksas, bet neskatoties uz to visu, tomēr turpināju smaidīt. Galu galā – dzīve taču neapstājas, alga daudzmaz tāpat laba bija un uz ceļiem pret priekšnieces kabineta durvīm tak nerāpošu, lai tikai apžēlojas. Galu galā, ja atvilkts, tātad, es pats vien vainīgs. Kaut ko ne tā izdarīju, bet no kļūdām dzīvē tak jāmācās.

Ak jā, ja dzīve būtu tikai viens liels rožu dārzs bez ērkšķiem, tad tā liktos gaužām garlaicīga…

Gājēju tiesības – wtf?

Šodien no darba uz mājām dodoties, tepat, pie mājām uz pārejas apstājoties sāku domāt – hm, nez, kur tie braucēji visi nemitīgi steidzas? Stāvēju un skaitīju – viens… divi… trīs… jau apmēram kāda piecpadsmitā automašīna garām brauc, bet neviens tā arī nedomā pat ievērot, ka ielas malā kāds cenšas pāriet pāri… bezmaz vai liekas, ka man jāizskrien līdz pusceļam, jāpalūkojas vadītājam acīs un tad vēl jautājums – ko īsti darīt – skriet vai mierīgi turpināt savu ceļu…

Nu, kur gājējiem vispār ir kādas tiesības vairs?

P.S.: Bļin (piedodiet!), pārāk agresīva tā Rīga, lai vēl pats auto tiesības liktu :-(

Vajadzība pēc ātruma

Nu tā. Sen kaut ko neesmu rakstījis sadaļā par spēlēm. Kopš saliku sev tagad jauno kompi, sāku domāt, ka tagad tak var padzenāt pāris labas spēles. Izvēle krita uz The Need For Speed Underground. Veca, bet laba klasika jau…

Pirmo reizi šo spēli palaidu uz saviem dzelžiem maksimālajos settingos. Tāda bauda! Karstas meitenes, nakts, auto, tjūnings un vēl ātrums.

Protams, pēc nedēļas manos dzelžos nonāca šīs pašas spēles otrais turpinājums – The Need For Speed Underground 2, kas jau ir tās pašas idejas turpinājums, protams krietni uzlabotā kvalitātē. Arī auto izvēle krietni labāka, ātrums reālāks. Pats labākais, kas man šai spēlē patīk, ka tu dzīvo gandrīz, tā teikt, veselas naksnīgas pilsētas dzīvi un braukājot apkārt meklē tjūninga veikalus, autoplačus un sacīkšu vietas. Laba izklaide, tā teikt, vakara relaksam.

Ko te daudz… te nedaudz acu priekam – The Need For Speed Underground 2 ekrāntapete (1024×768 punktu izšķirtspējā):

P.S.: Mirklīti pacietības, kamēr ielādējas.