Kā Skype man brīvdienas nedaudz pabojāja

Izrādās, ka Skype no mana konta pats sācis ēst manu naudiņu… kā tā, jautāsi? Nu, tā, pavisam vienkārši. Bet, par visu te pēc kārtas.

24. jūnija rīts sākās kā jau ierasts – piesēdos pie PC, ieslēdzu savu Skype, viss kā parasti, likās pat, ka normāla ikdiena, līdz kaut kad pēcpusdien secināju, ka kaut kas nav tā kā parasti.

Tiem, kuriem esmu kontaktos, jau ir pamanījuši, ka tīmeklī tagad sēžu ‘away’ jeb ‘dzeltenās ikoniņas’ režīmā, bet skatos – sēžu kā ‘invisible’ un kaut kādas 15 nelasītas ziņas… jokaini palikās. Sāku pētīt, kas par lietām. Izrādās, ka kāds ticis klāt manam kontam un veicis kaut kādus mistiskus konferences zvanus Polijas virzienā. Dīvainākais jau, ka redzēju, kurp zvanīts, taču no kurienes – ne.

Pirmā reakcija – nomainīju Skype paroli. Izrādās, ka no konta naudiņa aizripojusi tādēļ, ka viņiem tur ir automātiskie maksājumi, ja kontā vairs nav pietiekami naudas līdzekļi. Gala rezultātā no manis tika nosmelti aptuveni €30, no kuriem aptuveni €15 jau tika nozvanīts. Patiesībā, domāju, ka šie zvani bijuši kaut kādi tukšie, jo intervāls starp viņiem bija kaut kāds neatbilstoši sarunas garumiem. Vārdu sakot, laikam ar nodomu patīrīt kādam bankas kontu.

Šāda ziņa bija manāma manā e-pastā:

Atslēdzu šo automātisko maksājumu.

Vispār, Skype savā ziņā gudra sistēma – pēc automātiskajiem atjauninājumiem ir iespēja atgūt atpakaļ jau it kā iemaksāto naudiņu, taču, tā kā man tur bija aptuveni €15 palikuši, šodien izdomāju sazināties ar pašu Skype atbalsta komandu, atnāca atbilde, kurā bija minētas detaļās kā rīkoties, ja ir gadījušies šādi gadījumi, ka jānomaina visur paroles, jāpārbaudās ar pretvīrusu programmu un tādā garā, to visu daudzmaz it kā zinu, taču pats galvenais visā rakstītajā bija šis divas vietas:

We are sorry to hear that your account has been taken over. Rest assured that we will do our best to help you resolve this matter.

kā arī

Please note that Skype is not liable, and is unable to refund any money that has been lost because of this incident.

Nu, jā. Jācer, ka vismaz, ja ne visu, tad vismaz to daļu atpakaļ atgūšu, savādāk man tagad konts tāds trūcīgs pēdējā laikā. Bet, hmm… laba doma, kā jau mana mamma minēja – būs jāievieš kāds atsevišķs konts šādiem interneta maksājumiem. Šādi jau var gadīties attapties pie tukšiem krājumiem. Lai gan, būtu jāraustās pat ejot pie bankomāta… nekur nevari būt drošs.

Haips ap jauno Firefox 4

Kā jau solīts, turēšu vārdu un kaut ko uzrakstīšu…

Saprotu, ka ir diezgan skaļa reklāma, jeb haips (hype) sacelts jaunā brouzera Firefox 4 sakarā. Un tam patiesībā ir iemesls – 64,35 miljoni – tas ir skaitlis, cik reižu jau ticis jau lejuplādēts un šis cipars turpina augt. Iespaidīgi, ne? Arī es nenocietos un savācu jauno atjauninājumu, līdz ko tas bija pieejams. Papriecēju acis nepilnu nedēļu, bet beigās atgriezos atpakaļ pie vecās, labās 3.6.16 versijas. Un tam bija savi iemesli. Kādēļ? Par to visu zemāk uzskaitīšu pa punktiem plusos un mīnusos.

Plusi (+)

  • jūtami ātrāks, nekā iepriekšējās, līdz šim zināmās versijas.
  • smukāks dizaina ziņā.
  • izvēlne atrodas zem vienas smukas podziņas.
  • status bar josla nodēvēta par add-ons bar un to var arī ērti izmantot personalizēšanā.
  • tab bar šķirošana, lai gan, skat. pie mīnusiem.
  • vēl nav nācies izmantot, taču vēl vislielākā plusa varu uzskaitīt sinhronizāciju gan grāmatzīmēm, gan atvērtajiem tabiem starp citu datoru atvērtajiem pārlūkiem, gan mobilajām ierīcēm.

Mīnusi (-)

  • jau pie instalācijas nācās saskarties atkal ar to pašu klasisko, ka daudziem add-oniem nav pieejams kārtējais atjauninājums.
  • neatceras pēdējās atvērtās lapas, pēc pārlūka aizvēršanas un atkal atvēršanas, ja, piemēram, tiek vērta vaļā saite no, piemēram Skype.
  • galīgi neērta tab bar šķirošanas funkcija jaunu grupu izveidē. Mazliet nepārskatāmi.

It kā te ir tikai tādi daži punkti, ko būtu vērts uzskaitīt. Patiesībā it kā tur plusu ir, redz, vairāk, kā mīnusu, bet tomēr… atgriezos atpakaļ pie vecā, labā Firefox 3.6.16, ko jau augstāk minēju. Iemesli tam bija, lūk, kas. Papētīju, cik bieži kura Firefox pārlūka versija krašo. Labi, varbūt pēc Kaspara aprakstītā, spriežot, viss jau tīri smuki uz tām mobilajām ierīcēm izskatās, taču, pēc statistikas datiem spriežot, stabilā (desktop) versija būs pieejama tikai, apmēram, sākot vismaz ar Firefox 4.2 versiju, kura pagaidām ir izstrādes stadijā. Labi, tie kraši, kā arī vēl citi sīkumi varbūt nebūtu tik kaitinoši kā tas, ka reizēm, verot vaļā saites no Skype, (kā arī citām programmām,) brīdī, kad nav atvērts pārlūks, pēdējās, manis atvērtās lapas (tā esmu iestatījis opcijās), reizēm tās tiek aizmirstas un nākas vērt par jaunu. Sāka palikt par kaitinošu ieradumu.

Bet, lai nu kā, cerēsim, ka izstrādātāji drīz labos šos trūkumus un varēšu atgriezties pie 4 versijas. Varēšu lepoties un būt… eeem… kā nu tur bija… jāpatin uz augšu – ā, pareizi, viens no 64,35 miljoniem citu lietotāju vidus, kuri izvēlējušies tieši šo jauno pārlūku, lai gan, nav vēl īsti zināms, cik daudzi ir līdzīgās domās, kā es šobrīd.

21. gadsimts: tehnoloģiju progress vai nožēla?

Uzvilka mani šovakar uz domām “Tautas balsī” (LNT) redzētais materiāls (precīzi neatradu, bet, re, kur “Dienas” raksts) par to, ka tagad uz iPhone ir aplikācija, kas atļauj ar mobilā telefona starpniecību izsūdzēt garīdzniekam savus grēkus. Tad nu sāku domāt.

Pirmām kārtām, nekādā ziņā neatbalstu. Grēksūdzei jābūt privātai. Ne tādā ziņā, ka rakstot īsziņu, vai kādā citā veidā, bet patiešām privātai. Pats kā katoļticīgais varu teikt vienu, ka paši priesteri (mācītāji) ir tieši tādēļ, ka viņi ir Dieva izredzētie jeb tā sauktie starpnieki starp cilvēkiem un “to tur augšā” un, tas, ka tu tagad aizej izsūdzēt, piemēram, katoļu priesterim savus grēkus, tas paliek viss anonīmi un nekur nedrīkst izpausties. Reāli padomājot, kāda vairs tur anonimitāte, ja tas notiek ar kaut kādu telefona starpniecību?

Vispār runājot. Dikti liela nožēla par 21. gadsimtu kā tādu. Visi kaut kur stūros salīduši – sūta virtuālas vēstules, bučiņas, apskāvienus un tā tālāk, un tā joprojām, bet… bieži aizmirstam viens otram acīs paskatīties. Pat kauns visus tos ziņu portālus lasīt. Vai tiešām noriet viens otru kā suņiem interneta plašumos tagad ir modē? Mans ieteikums – satikties reāli un izrunāt aci pret aci kā vecos, labos laikos.

Par izglītību runājot. Tagad visādi e-žurnāli sadomāti, visādas e-lietas… pat internetu jau no pirmās klases, bezmaz vai sāk mācīt. Sanāk jau interesants fakts, ka bērns drīzāk iemācās pazīt datora klaviatūru, nekā izkopt savu rokrakstu. Vai mūsu bērni šajā tehnoloģiju progresa nākotnē pazīs arī tādu lietu kā grāmatas? Labi, atzīšos, ka neesmu nekāds dižais grāmatu lasītājs, bet nu tomēr, saviem bērniem nenovēlētu atstāt novārtā šīs jau gadsimtiem ilgi iegūtās un izkoptās tradīcijas.

Vai tu pats, atminies, kad pēdējo reizi, piemēram, kādam parastā pasta vēstuli ar roku rakstīji? Jā, pats esmu rakstījis. Bija tāda lieta. Forši no vienas puses un mīļi reizē. Kaut kā reizēm domāju, ka gribētu pie tā visa atgriezties, bet… tehnoloģijas pārņem visu. Nedaudz skumīgi, bet fakts. Varbūt, ka reāli nav nemaz tik traki, ko? Grūti pat iedomāties vairs savu dzīvi bez mobilā telefona un visām apkārtējām tehnoloģijām, lai gan reizēm var mēģināt pārvarēt gribēšanu. Gandrīz kā gavēnis. Varbūt vērts pamēģināt?