Kategorijas arhīvi: Tādas lietas

Birokrātija

Posted on by
2

Domāju, ka katrs jau no mums būs saskāries ar tādu lietu kā birokrātija. Pārsvarā visas vajadzīgās valsts iestādes, kur kārtojamas darīšanas, būs vai nu izmētātas pa visu pilsētu, vai nu arī, ja viss notiks zem viena jumta, būs viens aktīvs kabinets un kaudze ar rindā stāvošajiem, kad pie dokumentu kārtošanas tiksi tikai apmēram pēc divām stundām. Tas labākajā gadījumā. Sajūta kā jau īstenā banānu republikā dzīvojot. Tas, līdz šim, bija manis pieredzētais no personīgās dzīves, līdz…

…pagājušo nedēļu, nu jau ar savu jauno sieviņu, aizdevos uz Rēzekni, jo viņai uzvārda dēļ bija pase jāmaina. Arī domāju no sākuma, ka būs apmēram tās divas stundas rindā jāsēž, kamēr tiksim pie dokumentu iesniegšanas, bet biju pārsteigts, kad ieraudzīju PMLP jaunās telpas Rēzeknē. Izrādās, ka tur tagad viss uz vietas – fotografēšanās, dokumentu iesniegšana un citas lietas. Kad ieradāmies, pirms mums bija apmēram 20 cilvēku gara rinda, kuru apkalpoja apmēram nepilnas pusstundas laikā un nekādu galvassāpju. Šajā ziņā rēzekniešu priekšā – cepuri nost, jo atcerējos, kā man, pirms, nu jau apmēram 5 gadiem, bija mainīt pasi, Gaujas ielā, Rīgā – rinda apmēram ar 50 cilvēkiem, pa visu ēku, ja labi, viens strādājošs kabinets, fotografēties arī jāskrien vēl sazin uz kurieni… nu, pilnīgs vāks. Nemaz par rindas izstāvēšanu nerunājot. Protams, uz pases izņemšanu rindas nekādas… cik tad tur – aizej paraksties, pārbaudi vēlreiz savu datu pareizību un visa lieta darīta.

Labi, tas jau no šodienas viedokļa skatoties, bija sen. Varbūt arī Rīgā ir kaut kas šajā ziņā mainījies?

Tuk, tuk… brīvā! [lūc gaidiet!]

Posted on by
4

Tā te vakar iedomājos. Gandrīz kā vecajos, labajos bērnības laikos, kad vēl paslēpes spēlējām – bija jāskrien ārā no slēpņa un jāskrien pie koka atzīmēties ar sekojošu frāzi: “Tuk, tuk… brīvā!” :)

Tad nu aizdomājos. Tagad tak Rīgā ar velosipēdu braucot pa Brīvības gatves izbūvēto veloceliņu ir līdzīgi. Esi taču pamanījis? Piebrauc pie krustojuma un atzīmējies kā pirmais. Nesaprotu tikai vienu, kādēļ daudzi šīs lietas ignorē. Neskatoties, ka ir atsevišķa podziņa un atsevišķs luksofors velobraucējiem, lielākā daļa vienalga izmanto vēl joprojām old school variantu – parastos gājēju luksoforus. Bet, ir viena būtiska lieta, ja ir šāda podziņa ar atsevišķu luksoforu, ko esmu jau pamanījis – nospiežot to un braucot pie velo-zaļās-gaismas, tev ir 100% priekšroka, ka nav vairs no automašīnām jāuzmanās, kā tas ir parasto gājēju variantā.

Gandrīz vai kā izvēle – braukt un grozīt galvu visos virzienos, vai tiešām kāds netuvojas no aizmugures, vai arī pie savas zaļās gaismas braukt droši pāri? Neuztraucies! Brīdī, kad tev kā velobraucējam deg zaļā gaisma, visiem pārējiem satiksmes dalībniekiem (izņemot gājējus, protams) ir sarkanais. Protams, bez starpgadījumiem neiztikt – varbūt kāds [autobraucējs] tomēr vēl nav pie tā pieradis un pāršaus pāri? Bet nu, esmu novērojis, ka lielākā daļa šajā ziņā ir kulturāli. Būsim mēs, dārgie velobraucēji, arī un neskriesim pie sarkanā!

Paldies, protams, Nilam [Ušakovam] par šādu jauninājumu :) Tas tik ļoti ir patīkami un jācer uz vairāk šādiem veloceliņiem Rīgas ielās. Protams, gribās arī, lai šie veloceliņi būtu vienotā [ne atsevišķā] sistēmā, bet nu, tas viss ar laiku.

Vai tiešām saule riņķo ap zemi?

Posted on by
Atbildēt

Jeb kā tur ir patiesībā?

“35% Latvijas iedzīvotāju domā, ka Saule riņķo ap Zemi”

Tāds dīvains virsraksts rotāja šodien ziņu portālus.

izrādās, ka vairāk kā trešā daļa (35%) Latvijas iedzīvotāju ir pretējās domās – viņi ir pārliecināti, ka Saule riņķo ap Zemi.

[...]

39% domā, ka pirmie cilvēki ir dzīvojuši vienlaikus ar dinozauriem

Pilns raksts

Labi, par tiem dinozauriem varētu vēl pastrīdēties, taču to, ka saule neriņķo ap zemi, vajadzētu zināt katram pirmklasniekam. Smieklīgi patiesībā, ka cilvēki savos apmēram 15 gados pat to nezin.

Vispār, par sabiedrību kā tādu runājot, palasīju Ulda ielikto rakstiņu. Reāli padomāju – vai tiešām mūsu jaunā paaudze lēnām uz degradāciju neiet? Lai gan, patiesībā, to noliegt nevarētu, jo mūsu valstī izglītība ir tāda, kāda nu viņa ir – cik daudz budžets atļauj, tik daudz arī saviem bērniem mācam un, diemžēl, tādi ir rezultāti. Neiedziļināšos sīkākās detaļās, bet vai tiešām tas mums ir vajadzīgs? To mēs novēlam visiem saviem bērniem? Iet ielās, sadot otram pa zobiem, nospārdīt un vēl pie reizes nolamāt ar necenzētiem vārdiem?

Arī šo bērnu vecāki – paši raudamies vismaz divās, trijās darba vietās, nemaz vairs neliekas zināt, ko reāli dara viņu pašu mazās atvases. Tas patiešām jau sāk dramatiski palikt. Kāpēc es par šo visu sāku runāt? Te jau ir iemesls tam, ka šādi sākoties ielu dzīvei, tiek aizmirsts par mācībām un pārējo pat nemaz nerunājot. Kur nu vēl zināt atbildes uz loģiskiem jautājumiem. Vai tiešām mūsu valdība to vēlas? Vai tāda būs arī mana bērna nākotne? Kaut ko patiešām nevarētu darīt lietas labā, lai tā nenotiek? Patiesībā, te jau varētu sekot vesela virkne jautājumu, bet, lai, nu, šoreiz paliek… apstāsimies šeit un padomāsim.

Par tām e-konfektēm

Posted on by
Atbildēt

Gan Artis, gan Kaspars rakstīja par to tautas e-skaitīšanu. Atcerējos iekš pēdējā žurnāla “Ir” lasīto:

Skolas. 1997.gadā Igaunijā sāka skolu internetizācijas programmu Tīģerlēciens. Trīs gados internetam pieslēdza visas skolas un tad izglītoja skolotājus e-mācību materiālu izmantošanā.

Latvijā līdzīgu programmu nolēma veidot 1997.gadā, bet pilnībā visas skolas internetam tika pieslēgtas 10 gadu vēlāk.

E-pakalpojumi. 2001.gadā Igaunijā izveidoja datu bāzi X-Road, kas pašlaik apvieno 67 datubāzes un 687 pakalpojumus. Tai var piekļūt ar mobilā tālruņa vai elektroniskās ID kartes palīdzību (ieviesa 2002.gadā). Kartes lieto 1,1 miljons Igaunijas iedzīvotāju. E-paraksta lietošana ir par brīvu. Karšu ieviešanu lielā mērā finansē bankas un mobilo sakaru kompānijas. Karte kalpo dažādām funkcijām, tajā skaitā kā e-talons sabiedriskajā transportā.

Latvijā elektroniskās ID kartes tiek solītas kopš 2004.gada. E-parakstu sāka ieviest 2006.gadā, bet projekts gan izmaksu, gan ierobežotā pakalpojumu skaita dēļ nav sekmīgs. Lēnām paplašinās e-pakalpojumu klāsts, piemēram, cilvēki var deklarēt dzīvesvietu, pieteikties sociālajiem pabalstiem.

Interneta mācības. Igaunijā 2002.-2004.gadā notika bezmaksas interneta apgūšanas kursi pieaugušajiem Ieraugi pasauli, ko finansēja privātais sektors.

Latvijā vienīgais līdzinieks varētu būt Geitsu fonda finansētais projekts Trešais tēva dēls: ar datoriem un internetu aprīkotas visas bibliotēkas, izglītoti bibliotekāri.

E-balsošana. 2005.gadā Igaunijā pašvaldību vēlēšanās izmēģināja e-balsošanu un 2007.gadā Igaunija kā pirmā valsts pasaulē to ieviesa arī parlamenta vēlēšanās.

Pēdējās vēlēšanās 2009.gadā šo iespēju izmantoja 9,5% balsstiesīgo.

Latvijā e-balsošana netiek apsvērta.

E-receptes. 2010.gada sākumā Igaunija pārgāja uz elektroniskām zāļu receptēm, izmantojot ID karti.

Latvija pilotprojektu ieviesīs 2012.gadā. Jau sākušies strīdi par to, kādiem nolūkiem jau iztērēts gandrīz pusmiljons latu un kāpēc nevar iegādāties gatavu sistēmu.

(No Sanitas Jembergas raksta “Skaips vai haips*?)

Nedaudz tā kā smieklīgi palikās. Aizdomājos par to, ka, ja mums šī visa tautas e-skaitīšana jau pirmajā dienā nedarbojas, kā tad būs, ja vēl to e-balsošanu ieviesīs? Labi, domāju, ka viņi tur augšā, kas to visu mums te saveidojis, jau palēnām pie tā visa strādā, taču… aizdomājoties par reāliem cipariem – mēs jau te ar visiem saviem neveiksmīgiem projektiem esam izgrūduši kaudzi naudas (un izgrūdīsim vēl tikpat), tad kādēļ nevarējām spēkus apvienot ar kaimiņiem igauņiem, lai arī vienmēr esam zinājuši, ka viņi ir soli priekšā mums, latviešiem? Kopā taču it kā labāk (arī ideju ziņā), būtu paņēmuši jau gatavu produktu, pārtulkojuši, pārveidojuši nedaudz pa savam un samaksājuši varbūt uz pusi mazāk, bet nē – mums vajag, redz, katram savu e-konfekti (kā maziem bērniem). Latvietis iedomīgais, piedodiet.

* angļu valodā hype nozīmē skaļu un nekaunīgu reklāmu

- tas paskaidrojums vārdam ‘haips’. Turpat, no žurnāla “Ir” lappusēm.

Par to sniega izvešanu

Posted on by
Atbildēt

Vispirmām kārtām, laimīgu jauno, 2011. gadu, mans lasītāj! Negribētu īpaši sabojāt noskaņojumu jau gada sākumā, bet “pacepšos” gan.

Braucu šovakar ar 11. trolejbusu (nedaudz pēc 9 vakarā) no Centrālās stacijas mājup. No Čaka ielas, kur viņam jānogriežas pa labi uz Stabu ielas, sākās problēmas. Apstājās aiz kaut kāda smagā auto. Tā uzreiz īsti nesapratu, kas par figņu, it kā biju dzirdējis par sniega izvešanu, kas it kā būtu loģiski ziemas laikā, bet… Bet! To nu tā kā varētu darīt brīdī, ja tas netraucē sabiedriskā transporta kustībai. Tālāk, braucot pa Stabu ielu, pirms Avotu ielas, kur trolejbusam ir pieturvieta, kur atkal kāds priekšā (gandrīz pieturvietā) bija noparkojis savu smago auto tā, ka normāls cilvēks pat ar vieglo automašīnu garām netiks. Labi, kaut kā izgrozījās, beigās atkal… vēl viena problēma – vietā, kur trolejbusam jānogriežas pa kreisi uz Avotu ielas, dēļ apbraukšanas manevra, krīt stanga. Vadītāja tāda pusnikna izkāpj laukā, palūgdama, lai, varbūt pabrauktu malā, lai trolejbuss tiek garām, bet pretī saņemot atbildi, ka, lai nu kā, bet “mēs savu darbu nepārtrauksim”. Nu, bļin. Ar šitādu attieksmi pret sabiedrisko transportu, kurš jau tā dēļ tiem sniega darbiem iekavējis grafiku par veselām 10+ minūtēm? Reāla dusma joprojām. Piedodiet.