Pats izbrīnījos, kad atklāju, cik viegli ieraudzīt to, kādi īstenībā esam, braucot pārpildītā vilcienā. Uzreiz ir redzams, kuram rūp tikai viņa personiskais komforts, kurš ir gatavs pat izlikties, ka guļ, lai “nepamanītu”, ka citam viņa sēdvieta būtu vairāk vajadzīga, kurš aiz bailēm nekad nevienam neko neiebildīs un pats visu ceļu dusmosies uz sevi, ka ir tik “mīksts”, bet kurš, neraugoties ne uz kādām neērtībām, domās ne tikai par to, lai pašam būtu kur sēdēt.
Pakavēsimies brīdi pie šīs vilciena metaforas. Kā tas izskatītos, ja cilvēks, atrazdams vietu vilcienā Rīga–Daugavpils, izņemtu no somas spilvenu un segu, zem sēdekļa novietotu mazu ledusskapīti, izvilktu tādu pašu mazu televizoriņu ar dekoderi un aiz loga mēģinātu piestiprināt portatīvo satelīta antenu? Un tad sev pateiktu: “Priecājies, mana dvēsele, tagad tev ir viss nepieciešamais, lai veiktu šo ceļojumu uz Latvijas otro lielāko pilsētu!” Pats rakstu un smejos – šis cilvēks laikam sagatavojies dzīvot vilcienā! Bet vai viņš nav līdzīgs bagātniekam, par kuru lasām šodienas Evaņģēlija lasījumā? Man šķiet, kad Jēzus stāstīja šo līdzību ļaužu pulkam, noteikti klausītāji nodomāja: “Vai, cik gan neaptēsts ir šis bagātnieks!” Bet bieži vien Jēzus teiktajā pietiek ielikt savu vārdu, lai ieraudzītu, ka īstenībā stāsts ir par mums pašiem. Turpināt lasīt
