Galvenais ir vilciena mērķis, nevis sola krāsa

Pats izbrīnījos, kad atklāju, cik viegli ieraudzīt to, kādi īstenībā esam, braucot pārpildītā vilcienā. Uzreiz ir redzams, kuram rūp tikai viņa personiskais komforts, kurš ir gatavs pat izlikties, ka guļ, lai “nepamanītu”, ka citam viņa sēdvieta būtu vairāk vajadzīga, kurš aiz bailēm nekad nevienam neko neiebildīs un pats visu ceļu dusmosies uz sevi, ka ir tik “mīksts”, bet kurš, neraugoties ne uz kādām neērtībām, domās ne tikai par to, lai pašam būtu kur sēdēt.

Pakavēsimies brīdi pie šīs vilciena metaforas. Kā tas izskatītos, ja cilvēks, atrazdams vietu vilcienā Rīga–Daugavpils, izņemtu no somas spilvenu un segu, zem sēdekļa novietotu mazu ledusskapīti, izvilktu tādu pašu mazu televizoriņu ar dekoderi un aiz loga mēģinātu piestiprināt portatīvo satelīta antenu? Un tad sev pateiktu: “Priecājies, mana dvēsele, tagad tev ir viss nepieciešamais, lai veiktu šo ceļojumu uz Latvijas otro lielāko pilsētu!” Pats rakstu un smejos – šis cilvēks laikam sagatavojies dzīvot vilcienā! Bet vai viņš nav līdzīgs bagātniekam, par kuru lasām šodienas Evaņģēlija lasījumā? Man šķiet, kad Jēzus stāstīja šo līdzību ļaužu pulkam, noteikti klausītāji nodomāja: “Vai, cik gan neaptēsts ir šis bagātnieks!” Bet bieži vien Jēzus teiktajā pietiek ielikt savu vārdu, lai ieraudzītu, ka īstenībā stāsts ir par mums pašiem. Turpināt lasīt

Grāmata "Dievs var vienīgi mīlēt"

Attēlā: Rodžers Šucs (Roger Schütz), jeb visiem labi zināmais brālis Rožē (Frère Roger (1944-2005)), kopienas Taizé dibinātājs.

Kopš Brāļa Rožē dibinātās Tezē kopienas iesākuma ir pagājis nu jau vairāk kā sešdesmit gadu. Grāmata “Dievs var vienīgi mīlēt” apkopo viņa bagātajā dzīvē izauklētās domas un atziņas. Tās balstītas dzīves pieredzē — ceļā uz kopienu, ikdienas vienotībā ar brāļiem, kopīgo lūgšanu skaistumā un nemitīgajā saskarsmē ar daudzajiem tūkstošiem jauniešu, kas nedēļu pēc nedēļas ierodas Tezē, lai rastu atbildi saviem dzīves jēgas meklējumiem.

Gan viņiem, gan savu grāmatu lasītājiem Brālis Rožē vēlas atklāt, kur meklēt sirdsmiera, cerības un brālīgas cilvēcības avotu, — paļāvībā uz Dievu un Viņa dāvāto mīlestību. (No franču valodas tulkojusi Aija Balode)

Tas nedaudz ievadam.

Vispirmām kārtām – šī grāmata iemāca paraudzīties uz pasauli nedaudz savādāk. Apstāties kaut pie tām lietām, kurām daudzi ikdienā garām paiet. Ja šīs lietas sauktu vārdos, tās būtu žēlsirdība un mīlestība pret apkārtējiem, kas dažreiz tiešām daudziem pietrūkst. Jā, arī paļāvības uz Dievu, ka viņš tomēr ir visas dzīves centrā.

Vairāk vai mazāk šī grāmata ir kā paša Rodžera Šuca personīgās piezīmes un reizē autobiogrāfija par viņu pašu. Izrādās, nemaz arī nezināju, ka pašas kopienas dibināšanā, liela pateicība ir arī pāvestam Jānim XIII, kā arī Kalkutas mātei Terēzei, ar kuriem brālis Rožē ir gājis, ja tā var teikt, roku rokā.

Tiem, kas vēlas rast kādu sirdsmieru par visu apkārt notiekošo, iesaku izlasīt.

[...]dzīve ir kā viens liels šaha galds[...]

Kā jau katru svētdienu, aizgāju uz baznīcu. Šoreiz kaut kā bija nedaudz savādāk, nekā parasti. Sāku pārdomāt savu dzīvi par visu, kas pareizi, un kas nav.

Vai tev nav tāda sajūta dažu reizi, ka visa dzīve ir kā viens liels šaha galds un visi gājieni te lejā dikti saskaņoti cits ar citu, tikai mēs nezinām, kas mūs sagaida aiz nākamā… lūk, gribēju teikt, ka patlaban jūtu, ka Dievs centies paiet kādu gājienu uz priekšu, bet man ir jāizlemj, vai sist pretī vai padoties… kārtējais dzīves pagrieziens un pārdomas par dzīvi kopumā. Ceru, ka uz labu.

Pelnu trešdiena – lielā gavēņa sākums

Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos. (Īj 42:6)

Uz šo citātu mani uzvedināja Kārlis. Sāku tā mazliet pārdomāt par dzīvi kā tādu kopumā, kas labs un kas varbūt nē. Varbūt jācenšās šinī gavēņa laikā no kaut kā īpaša atteikties? Sākšu laikam pārskatīt savas sliktās īpašības un mēģināšu laboties vismaz. Zinu, nav jau viegli būt kristietim mūsdienu pasaulē, bet cenšos… neviens jau tāpat nav balts.