Jau otro mēnesi novēroju dīvainu parādību. Esmu, protams, pieradis saņemt savā pasta kastē visādus zilus brīnumus – reklāmas, bezmaksas avīzes, visādus neķītrus piedāvājumus, bet… nu, бл*ть, tas nu tiešām ir par traku.
Pirmajā momentā – kārtējā reklāma, taču… ielūkojamies vērīgāk. Turpināt lasīt
Dusma par šo visu.
Nesaprotu vienu – kam vajadzīgs otrreiz divriteni izgudrot, ja tāds jau vienreiz ir ticis izgudrots? Jeb arī – kāpēc maksāt, ja blakuspakalpojumi, ko lietoju, tiek piedāvāti bez maksas?
Par ko īsti runa iet? Par Lattelecom, kuri ievieš maksas par pakalpojumiem, pie kuriem tā arī es klāt netieku.
Šovakar LTV7 mājas lapā bija doma paskatīties vienu “SeMs” raidījumu, bet… saskāros ar uzrakstu, ka, lai skatītos uz 72 stundām, ir jāsamaksā 35 santīmu naudiņas. Labi, aizsūtu pieprasījumu ar SMS starpniecību uz norādīto numuru, pretī saņemu, protams kodu, kuru ievadot, pretī saņem skatīšanās aktivizācijas kodu, kuru ievadīsi brīdī, kad izvēlēsies skatīties kādu konkrētu video. Nu, lūk. Pie video, protams šī autorizēšanās tiek pieprasīta, atverās logs, kurā ievadi aktivizēšanas kodu, tālāk, paziņojums, ka kods ticis apstiprināts un piedāvājums aizvērt logu. (Fak!) Nekas nenotiek.
Pārmainīju noklusēto brouzeri no Firefox uz Internet Explorer, cerībā, ka varbūt ir brouzeru vaina vai tamlīdzīgi, bet arī nekas nenotiek. Pie solītā un apmaksātā video tā arī netiku. Vēl viena dīvaina lieta- kamēr ņēmos ap visu šo, aizmirsu aktivizācijas kodu un nācās sūtīt otru SMS ar pieprasījumu, beigās noēda no mana konta Ls0.75 naudiņas un tā arī pie pakalpojuma netiku. Nu, labi, vells ar viņu!
Labi. Braucam tālāk. Pamanīju, ka tajos LTV arhīvos atrodams tāds tautā populārs raidījums kā “Zebra”. Tad nu nesaprotu, kāda velna pēc viņi kāš naudu par skatīšanos, kura pat nav pieejama, ja šo raidījumu fragmentuāli var skatīties DELFI TV (no tejienes pat uz RSS esmu parakstījies), vai arī pilnā garumā iekš TVNet Online.
Labi, par to raidījumu autortiesībām no LTV puses saprotu pilnīgi visu, taču, priekš kam vajadzīgs tāds pakalpojumu sniedzējs, kurš piedāvā neejošu pakalpojumu? Varbūt kādam ir bijis līdzīgi?
Tiešām dusma. Un reizē – liels fuj…
Sākšu ar to, ka atbraucu aizvakar vakarā vēlu uz Latgali. Precīzāk uz Viļāniem. Un ziniet, kas mani pirmais pārsteidza? Tumšas ielas! Neviena paša apgaismojuma apkārt! Dīvaini, bet fakts.
Paskatījos pulkstenī – apmēram vienpadsmit vakarā, bet gandrīz tumšs kā peklē. Saprastu, ja vēl kaut kur pilsētā kāds laternu stabs būtu ieslēgts, bet nu biju pārsteigts – apmēram 3km rādiusā, cik ar draudzeni līdz viņas mājām gājām, neviena paša iedegta ielu apgaismojuma. Stulba un nekomfortabla sajūta.
Dīvainākais jau, ka, cik zinu, tad te pa nedēļas nogalēm daudzi piedzērušies jaunieši, kā jau pārsvarā visās mazizmēra vietās, mēdz izārdīties ar automašīnām, bet kur likties gājējam, kurš pat tumsā neredz, kur savu kāju likt, kad viens, piedodiet, idiots pretī brauc ar tālajiem uguņiem un spīdina tieši acīs?
Vispār, jautājums – ir vēl kāda zināma Latvijas pilsēta, kur vispār naktīs pat neviens laternu stabs iekšā netiek degts? Labi, saprotu, ka valstī ir krīze, bet nu ne jau šādā ekonomēšanas režīmā… ai, sviests…
Labi, nenocietos. Sēžu vakarvakarā pie TV kastes, skatos TV3, kurš sāka demonstrēt “Grinču“. Labi, viss jau būtu labi, līdz brīdim, kad gandrīz teju filmas beigās aizgāja kārtējā reklāmas pauze. Starp reklāmām nez no kurienes izpeldēja atkal tās ’909 pakalpojumu’ reklāmas, kas mani konkrēti uz dusmu pavilka.
Tad nu jautājums- vai tādos svētkos kā Ziemsvētki var iztikt bez reklāmām? Nu, kaut vai filmām vismaz pa vidu, jo kāpēc gan bērniem Ziemsvētkos būtu jāskatās uz visādām ‘spārniņu’ un vēl visādām izvirtīgām reklāmām?
Varbūt mani te lasa kāds, kam kāda teikšana tur augšā? Man jau pofig, bet varbūt padomāsim par mūsu mazākajiem tv skatītājiem?
Mazliet sāpe. Piedodiet, bet savādāk nespēju sevī noturēt, tādēļ padalīšos…
1-8091 no šīvakara šis Rīgas Satiksmes trolejbusa numurs ir tādā kā manā “melnajā sarakstā”. Kāpēc? Tālāk par visu pēc kārtas.
Iekāpju pie stacijas savā 11. trolejbusā, aizeju pie vadītājās, paņemu biļeti, izkompostrēju un, tā kā trolejbusā iekāpu pats pirmais, apsēžos pašā priekšā.
Sēžu, skatos, ka pie durvīm pēc brīža pienāk kāds invalīds ar kruķiem un vienu kāju. Prasa, lai varbūt atver priekšējās durvis, bet vadītāja nikni paskatījās uz viņu, paceldama balsi, teikdama, ka nevērs priekšējās durvis – lai ejot un kāpjot pa vidējām. Nabags, protams, neko nesakot, aizgāja, iekāpa pa vidējām durvīm un tāpat apsēdās priekšā.
Labi, ja tas vēl būtu viss. Pie Ģertrūdes ielas pieturas šim kungam ar vienu kāju un kruķiem vajadzēja kāpt ārā. Piecēlās un piegāja pie priekšējām durvīm, bet tad sākās apmēram šāds dialogs: Turpināt lasīt