Pirms aiznesu atpakaļ (paņemta tikai jau pasen, bibliotēkā), vakar tajā pašā grāmatā, par ko jau rakstīju, ieraudzīju vēl kādu interesantu rindkopu. Padalīšos ar jums…
Mīlestība nav paradums, saistības vai pienākums. Tā nav mīlestība, par ko dzied romantiskās dziesmās. Mīlestība vienkārši ir.
Nu, tā. Tagad var laimīgi šo grāmatu likt nost.
Lasu patlaban kādu labu grāmatu (nosaukums mazliet zemāk) un acīs “iekrita” šādi interesanti vārdi:
Sengrieķu valodā ir trīs vārdi, kas apzīmē mīlestību: eros, philos un agape.
Eros – normālas, veselīgas jūtas, kas valda starp diviem cilvēkiem un kalpo dzimtas turpināšanai.
Philos – mīlestība, ko izjūtam pret saviem draugiem. Tās ir jūtas, kas manī strāvo pret tevi un citiem cilvēkiem. Kad eros liesmas pierimst, pārus kopā satur philos.
Agape – visaptveroša mīlestība, kas pilnībā pārņem tos, kuri to spējīgi izjust. Kas to reiz piedzīvojis, zina, ka pasaulē nekam citam nav jēgas. Tā ir mīlestība, ko pret cilvēci izjuta Kristus. Viņa mīlestība bija tik varena, ka izmainīja cilvēces vēsturi un zvaigžņu gaitu debesīs.
No hronikām. Par trīs mīlestības veidiem: eros, philos, agape. (Paulu Koelju “Mīlestība. Atziņu izlase”)
Attēlā: Rodžers Šucs (Roger Schütz), jeb visiem labi zināmais brālis Rožē (Frère Roger (1944-2005)), kopienas Taizé dibinātājs.
Kopš Brāļa Rožē dibinātās Tezē kopienas iesākuma ir pagājis nu jau vairāk kā sešdesmit gadu. Grāmata “Dievs var vienīgi mīlēt” apkopo viņa bagātajā dzīvē izauklētās domas un atziņas. Tās balstītas dzīves pieredzē — ceļā uz kopienu, ikdienas vienotībā ar brāļiem, kopīgo lūgšanu skaistumā un nemitīgajā saskarsmē ar daudzajiem tūkstošiem jauniešu, kas nedēļu pēc nedēļas ierodas Tezē, lai rastu atbildi saviem dzīves jēgas meklējumiem.
Gan viņiem, gan savu grāmatu lasītājiem Brālis Rožē vēlas atklāt, kur meklēt sirdsmiera, cerības un brālīgas cilvēcības avotu, — paļāvībā uz Dievu un Viņa dāvāto mīlestību. (No franču valodas tulkojusi Aija Balode)
Tas nedaudz ievadam.
Vispirmām kārtām – šī grāmata iemāca paraudzīties uz pasauli nedaudz savādāk. Apstāties kaut pie tām lietām, kurām daudzi ikdienā garām paiet. Ja šīs lietas sauktu vārdos, tās būtu žēlsirdība un mīlestība pret apkārtējiem, kas dažreiz tiešām daudziem pietrūkst. Jā, arī paļāvības uz Dievu, ka viņš tomēr ir visas dzīves centrā.
Vairāk vai mazāk šī grāmata ir kā paša Rodžera Šuca personīgās piezīmes un reizē autobiogrāfija par viņu pašu. Izrādās, nemaz arī nezināju, ka pašas kopienas dibināšanā, liela pateicība ir arī pāvestam Jānim XIII, kā arī Kalkutas mātei Terēzei, ar kuriem brālis Rožē ir gājis, ja tā var teikt, roku rokā.
Tiem, kas vēlas rast kādu sirdsmieru par visu apkārt notiekošo, iesaku izlasīt.
Neatradis nevienu no viņiem otrajā klubā, es jau grasījos braukt uz vēl kaut kurieni, taču pēkšņi sapratu, ka nāvīgi gribu ēst un, ja nekavējoties neapsēdīšos pie galda, gluži vienkārši atstiepšu kājas. Vajadzēja vien palikt. Tiesa gan, sirdī vēl mājoja cerības stariņš iepazīties ar jauku meiteni, tomēr mans garastāvoklis ātri sabojājās, un es, stūķēdams iekšā savas vakariņas, pat aizmirsu vērties uz visām pusēm kandidatūru meklējumos. Jā, klubs bija pārstājis būt moderns, un tas bija ļoti pamanāms. Publika pavisam citāda, gan virtuve kļuvusi sliktāka, gan viesmīļi izlaistāki, gan meitenes, kuras es tomēr paspēju ievērot, izskatījās pēc lētām, narkotikas lietojošām palaistuvēm. Nekas nav agrāk, viss ir citādi… Velns viņu zina — kas! Bezjēdzīgi nosists vakars, bezjēdzīgi iztērēts skanošais. Par to naudu es savās mājās būtu varējis veselu nedēļu šiki pieēsties no tuvējā lielveikala.
(Izvilkums un rindkopa no Aleksandras Mariņinas romāna “Viss ir citādi” otrās nodaļas)
Par autori:
Tātad, A. Mariņina, īstajā vārdā – Marina Aleksejeva, dzimusi 1957. gadā, līdz 1971. gadam dzīvojusi Ļeņingradā, kur beigusi speciālo angļu valodas vidusskolu un N. Rimska-Korsakova mūzikas skolu. 1979. gadā absolvējusi MVU Juridisko fakultāti, strādājusi IeM Akadēmijā, kur pētīja noziedznieku rīcības psiholoģijas aspektus.
Mariņina ir vairāk nekā 30 zinātnisko darbu autore, nozīmīgāko — Crime and Crime prevention Moscow izdevis ANO Romas Noziedzības un justīcijas institūts UNICRI.
Mariņinas romāni tulkoti vairāk nekā 20 valodās, pēc tiem uzņemts TV seriāls “Kamenska”, bet 2003. gada martā Maskavas Zvaigžņu laukuma bruģī iemūrēta slavas zvaigzne ar Krievijā vislielākās tirāžas izdoto romānu autores — Aleksandras Mariņinas vārdu.
Par romānu “Viss ir citādi”:
Aleksandras Mariņinas jaunais romāns sākas ar bērēm: miris turīga biznesmeņa Mihaila Rudenko brālis Vladimirs. Rudenko plašā ģimene šķiet neparasti saliedēta: visi dzīvo kopā un nesper ne soli bez autoritatīvāko ģimenes locekļu sprieduma un vērtējuma. Bet…Vladimira nāves apstākļi liecina, ka viņš ir nozāļots un to izdarīt varēja tikai kāds no ģimenes. Izmeklēšanas gaitā pakāpeniski atklājas, ka “viss ir pavisam citādi” – gan cilvēku jūtas, gan veidi, kādos viņi cenšas cits ar citu manipulēt. Patieso attiecību saknes slēpjas tālā pagātnē. Taču šoreiz cilvēks, kura acīm notikumi skatīti un kuram uzticēts tos izprast, nav milicijas darbinieks, bet profesionāls sportists, maksas cīņu dalībnieks. Pārciestā autokatastrofa viņu piespiedusi kļūt par mājas treneri Rudenko meitai…
(No grāmatas “Viss ir citādi” aizmugurējā vāka)
Mans viedoklis kopumā par šo grāmatu.
Vispirmām kārtām jāatzīstas – esmu diezgan slinks grāmatu lasītājs un daru to reti, taču šī ir ļoti ērti un “ātri gremojama”, jeb kā mana draudzene izteicās – no vieglās literatūras plauktiem nākusi grāmata.
Interesantākais ir tas, ka viena grāmatas lielā nodaļa sastāv no uzreiz vairāku, atsevišķu romāna personāžu stāstiem, līdz ar ko pats lasītājs ir iesaistīts arī šajā notikumu virpulī. Pats līdz pusei apmēram esmu izlasījis, bet, domāju, ka tuvākajās dienās to piebeigšu līdz galam. Bet nu jā – autorei cepums par izcilo ieguldījumu šī romāna tapšanā!
P.S.: Vismaz kāds prieks un atslodze no visas ikdienas, par visu atvaļinājuma laiku kopumā runājot.
