Kristaps raksta…  

Negribās jau parādā palikt savam lasītājam, tad nu jāpaturpina raksta sērija par Liepāju.

Svētdiena, 5. aprīlis. Rīts, cik atceros pasakains. Izgulējāmies godam viesnīcas apartamentos. Pamodos ap kādiem 8:00… pirmais etaps bija nokāpt lejā brokastīs, kur mūs gaidīja viesnīcas klātais zviedru galds, ko bijām pasūtījuši pie palikšanas viesnīcā.

Pēc apmēram 9:00 izgājām pastaigā pa Liepāju. Pirmais mērķis bija, kā jau svētdienā kristietim pienākās, baznīcas apmeklējums. Izvēle krita uz  Svētā Meinarda baznīcu. Vēlāk izmetām loku gar jūru. Laiks tiešām bija pa pirmo, ka gandrīz tiešām sāka likties, vai tik vasara nav atnākusi. Sen, jāsaka, pa Liepāju tā ar kājām netika staigāts, lai gan, jāsaka, man šeit radi dzīvo un vairāk tiku izbraucis te ar automašīnu.

Atgriezāmies pēc kāda laiciņa savā viesnīcas numurā, pa ceļam sapērkoties nedaudz kaut ko ēdamu, jo vēders pieprasīja savu. Nedaudz pēcpusdienas snauda, pēc kuras pavēros caur viesnīcas logu- ārā migla… wtf? Paskatījos sava mobilā telefona laika ziņās – Rīgā smuka saulīte, bet te? Migla! Totāla migla. No vienas puses biju iedomājies skaistu laiku, kas saglabāsies līdz pat pirmdienai, kamēr esam te, bet nu, še, tev!

Vakarpusē vēl nedaudz pastaigas. Izstaigājām nedaudz gājēju ielu, kas atrodās pilsētas centrā, blakām slavenajai rokkafejnīcai. Iekšā gan nebijām, bet garām nostaigājām. Apbrīnojām roku nospiedumu izstādi ielas malā, kurus tur atstājuši visi Latvijā populārākie pop, roka (un ne tikai) mākslinieki. Diezgan pat interesanti. Uzzinājām daudz jauna, ko pat es visu savu bērnību par šīm vecajām ansambļu un grupu apvienībām netiku dzirdējis.

Pati dienas pievakare beidzās ar visgarāko pastaigu- aizstaigājām no centra līdz pat attālajam karaostas tiltam, kurš savieno Liepāju ar tās piederošo karaostu. Diemžēl, pāri vēl netikām, jo tur notiek tilta atjaunošanas darbi, par cik pāris gadus atpakaļ kādas vētras laikā vienā no tilta balstiem ieskrēja kāds kuģis, sabojājot tilta mehānismu. Atpakaļceļā nodomāju, ka turpat netālu tak ir jūra, kādēļ gan neaiziet līdz turienei? Beigās, kā izrādās, uzgājām veco ceļu līdz Liepājas karaostas jūras molam, kuru izstaigājām līdz pašam galam. Nu, fantastiski! Apkārt viena, bieza migla, bet mēs maldāmies kā tādi tūristi pa vēsturiskām vietām. Pa ceļam nedaudz lietus arī patrāpījās, bet tā, pavisam nedaudz.

Mazliet noguruši un nosaluši, bet laimīgi atgriezāmies viesnīcas numurā. Cik nu daudz bija apskatīts, bet tik un tā – iespaidu gana. Turpinājums vēl sekos…

Nu tā. Laikam pāris vārdos jāuzraksta par to, kā ta man tur gāja. Ja būtu jādefinē vienā vai divos vārdos, tad – lieliski! Bet, ja pāris rindkopās, tad lasi zemāk.

Sestdiena, 4. aprīlis. Dikti saulaina un skaista diena. Pēcpusdienā, kā jau bija sarunāts, centrā sagaidīju draudzeni. Autobusa biļetes jau biju iepriekš rezervējis bezrindas.lv, tā, ka nevajadzēja lieki uztraukties par to, ka būs jāstāv garās rindās pēc biļetēm un tā tālāk, lai gan, kā beigās izrādījās, bijām vienīgie, kas bija pasūtījuši tās e-biļetes, jo, pat šoferis no sākuma pat apmulsa, kad rādīju, iekšā kāpjot, savu pasi.

Aizbraucām godam un diezgan pat ātri. Tā vismaz likās, ka tās 3,5 stundas aizritēja vēja spārniem veroties caur autobusa logiem Latvijas skaistajās ainavās. Ieripinājāmies Liepājā tā kaut kur ap 19:25 (pat ātrāk, nekā bija plānots), nepagāja ne pāris mirkļu, stāvam pret centrālo staciju un dzirdu- zvana telefons. Paceļu, bet tur- Toms. Saka, ka, kopā ar Kasparu jau gaidot jau netālu no ‘Blogeru buras’ norises vietas Fontaine Royal viesnīcas bārā. Saka, lai kāpjot pirmajā tramvajā un braucot apmēram divas pieturas- pāri tirdzniecības kanālam, ka viņi mūs tur sagaidīšot. Braukt ar Liepājas tramvaju ir tiešām īsta eksotika- iesaku ikvienam izmantot kaut reizi mūžā tādu iespēju- šaursliežu tramvaju. Un vēl, lēts prieks, atšķirībā pret Rīgu.

Tā nu mūs sagaidīja norunātajā vietā un lēnā garā aizdevāmies līdz viesnīcai. Iereģistrējos palikšanai uz divām naktīm divvietīgajā numuriņā, kas kopā ar visām brokastīm izmaksāja 66Ls (spriediet nu paši- tas ir lēti vai dārgi, bet liekas, par to jau sen rakstīju). Draudzene arī teicās, ka sajutusies kā princese uz visu nedēļas nogali un numuriņi tur patiešām ir karaliski. Taisni atbilstoši nosaukumam. Tā nu mēs bijām tur klāt.

Nokāpjot lejā, bārā, skatos- sēž tur Kaspars, Toms un vēl viens, kas ar blogeriem vispār nav saistīts, vienīgi Toma viens labs čoms- Elviss. Lai gan, kā jau teicu Tomam, ka te, foajē, pie bāra sēžot, toč ar pusi Liepājas var sapazīties. Tas nu tā. Aizčāpoju līdz bāram- tā, kā tradīcijas, līdzīgi kā pirms gada, nedrīkst mainīt, sev pasūtīju Tullamore Dew ar ledu un citronu (tiešām iesaku- labs vakara iesākums, bet baudīt nesteidzoties!), draudzenei- sidriņu.

Vakara gaitā pie mums parādījās tādi cilvēki kā Pēteris, Archijs, Artis, Artūrs kopā ar draudzeni (vēlāk viņam, kā izrādās, bija paredzēta uzstāšanās Fontaine Palace klubā), Joha ar Maksimu un vēl divas meitnes (no Jaffa’s biroja laikam, ja nemaldos).

Sīkumos neizplūdīšu- bija varbūt tikpat labi kā pagājušo gadu, varbūt vēl labāk. Viss noslēdzās apmēram līdzīgi – Fontaine Palace naktsklubā, kur, kā jau pats Artūrs izteicās- pati labākā un atlasītākā Rīgas publika iegriežoties un paša Artūra uzstāšanās tiešām bija ok. Vismaz publikai patikās. Vēl bez viņa uz skatuves kāpa Disfunk, kuri tur publiku ar ritmiem un liriku iesildīja ne pa jokam.

Pats vakars noslēdzās ar pastaigu divos naktī pa miglainajām Liepājas ielām, jāsaka, ka pirmo reizi- naktī. Pārsvarā esmu te bijis tikai pa dienu. Bij’ doma līdz tuvējam Statoil’am aizklīst, bet izrādījās, ka tur uz brīdi pārtraukums bija, nācām atpakaļ uz viesnīcu gulēt. Turpinājums vēl sekos…

Nu ja jau reiz Atoms ar Laacz sākuši ‘krāniem’ mērīties, jāpablato tad man arī. Te zemāk sazīmēju valstis, kurās tad es esmu bijis.

Kā jau kartē nojaušams, esmu vairāk pa Centrāleiropu izceļojies. Jāpiebilst, vienīgi Krievijā esmu dikti sen bijis. Vēl toreizējā Ļeņingradā (tagadējā Saktpēterburgā), kad laikam man kādi pieci (vai varbūt arī vairāk) gadi bija.

No kartē redzamajām valstīm, vēlētos kādreiz aizbraukt uz Norvēģiju, Lielbritāniju, Šveici, arī Īslandi labprāt kādreiz apskatītu. Bet nu, dzīvošu – redzēšu un nekad nesaku: “Nekad!”

via

P.S.: Sorry par nejaušo iepriekšējo RSS ierakstu. Man te šad un tad gadās ķibeles ar html kodu liekot linkus un teksta dekorus. Bet nu, paldies par sapratni un, ka turpini lasīt

PAPILDINĀTS. Kā izrādās, tad esmu pabijis 19 pasaules valstīs, kas ir 8% rēķinot visas pasaules valstis.

Šovakar, netā sēžot, iekš Gūgles meklēju webkameras. Uzdūros Sergels Torg laukumam Stokholmā. Sāku nedaudz tā kā ilgoties pēc visa, ko tur piedzīvoju četrās dienās.

No vienas puses – četras dienas ir daudz, bet… ja tā padomā, tad tikai centra daļa tur vien redzēta + vecpilsēta. Gribētos aizbraukt labprāt vēl kādu reizi un censties apskatīt vairāk – pilsētas atlikušo daļu

Nja… atgriežoties nedaudz tomēr vēl skumīgi – fakts, ka latviešu kultūras līmenis tomēr ir tik zems… nu, kaut vai braucēju/gājēju starpā. Piemēram – cik ta mums te mazajai rīdziņai ir gājēju ielas? Tā pati Kaļķu iela, Vecrīgā, kura tāpat (piedodiet!) ir aizdirsta (teicu jau – piedodiet!) ar vietējo pilsonīšu automašīnām un tā tālāk…  vispār tā padomājot – kādēļ visu Vecrīgu nevarētu izveidot kā lielu gājēju zonu? Bāc, nu reizēm tiešām nobesī, ka te kā tādam nervozam fruktam jāstaigā pa Vecrīgu, skatoties ik pēc pusminūtes atpakaļ, vai aiz stūra neparādās kāda bieza letiņa krutais BMW vai vēl kas smalkāks. Labi, nav jau pretenziju pret nevienu no automašīnām, bet, vai tad nevarētu kaut 5 minūtes līdz savam ofisam/dzīvoklim šie šoferīši arī ar kājiņām, kaut vai pa Vecrīgu, doties kājām?

Mja. Eiropa… no vienas puses – iekšā, taču vēl liekas, ka tas vēl tiešām ir dikti tālu no mūsu platuma grādiem…

Zini, vakar vakarā sēžot iekš neta plašumiem, uzdūros interesantam rakstam zem Ofisa metālista ikdienas bloga un daudzas lietas tiešām sasāpējās…

Sāku domāt – kur vispār ir palikusi latviešu kultūra? Nu kaut vai – autovadītājam apstājoties pirms gājēju pārejas vai arī – nenoparkojot savu auto tieši invalīdiem paredzētajās vietās… tas tiešām ir pārāk sasāpējis jautājums šeit, Latvijā…

Kopumā par ceļojumu – mja. Nu tīri jauks bija. Pirmais iespaids – mja, nu, kur es būtu nonācis? Tiešām likās, ka nu būs traki – ārpus Latvijas un vēl sveša valoda riņķī, nokļūšana no Ārlandas lidostas uz Stokholmu un vēl…

Kultūra tiešām tur ir augstā līmenī. Pirmais pārsteigums – ļaudis vispār nesteidzīgi un vēl – gājēji respektē autovadītājus- neviens neskrien pāri īpaši neatļautās vietās un pie sarkanās gaismas, un autovadītāji ievēro gājējus- tiešām dažu reizi asaras acīs saskrēja, redzot, ka ceļš pat tiek padots brīdī, kaut tu vēl tikai stāvi uz ietves. Jā, saprotu, ir arī viņiem BMW, Hummer un vēl visādi braucamrīki, bet neizskatījās, ka kāds tur īpaši visiem lektu acīs, cik nu viņš ir kruts un bla, bla, bla…

Cenas tur tiešām ir augstas. Galvenokārt dārgākais ir pārtika (piemēram, minerālūdens pudele tur maksā  aptuveni 15 SEK (1 LVL)) un transports, bet, kas man acīs iekrita – apģērbu veikali ir tieši tādās pat cenās kā pie mums Zemāk, tā teikt, nedaudz uzskaitīšu tās lietas, kas būtu svarīgi, dodoties tieši uz Stokholmu… Continue reading…

Nu ta beidzot veiksmīgi esam apmetušies nākamajā hostelī, kas atrodas uz kuģīša, par ko jau rakstīju iepriekšējā rakstā. Esam izstaigājušies, ka gandrīz bezmaz vai uz kājām neturos…

Pabijām arī Astrīdas Lindgrēnas pasaku muzejā Junibacken. Uz brīdi tiešām varēju pakavēties bērnības atmiņās. Liekas jau, ka tur viss tāds mazītiņš, taču, sapratu, cik tomēr ir brīnišķīgas visas šīs A. Lindgrēnas pasakas, ka viņa tiešām, neskatoties, ka ir pieaudzis cilvēks, tomēr vēl spēja iejusties maza bērna ādā un pat liekas, ka vistiešākais viņas tēls ir tā pati, visiem labi zināmā “Pepija Garzeķe”. Visjaukākais, kas vispār ir muzejā, ir pasaku vilciens, kurā iesēžoties, tiec izvadāts pa palielu telpu, kurā iekārtoti visi pasaku tēli, protams, leļļu izskatā. Plus, protams, iekāpjot vagoniņā, piedāvāja izvēlēties vairākās valodās, kādu vēlies. Protams, vistuvāka bija angļu. Tā tikām izvadāti cauri Lenbergas Emīlam, Ronjai laupītāja meitai, brāļiem lauvassirdīm un visām citām, jaukām pasakām, vienojot tās vienā kopējā, garā stāstā. Nu tiešām skaisti… pats viss muzejs tiešām ir tā vērts!

Nedaudz pastaigājāmies pa pašu pilsētu. Veikali, veikali, veikali… patiešām, domāju, ka par visiem te ir padomāts. Pabijām arī iekš Stokholmas kultūras centra. Jāsaka vēlreizi – par visu ir padomāts. No teātra, līdz grāmatu, audio, video bibiliotēkai līdz vienkāršai sērfošanai internetā un vēl… jā, dīvainākais, kas pārsteidza, otrā stāvā uzejot, viens stūris pat atvēlēts šaha cienītājiem. Taisni prātā ienāca Vērmanes parks, Rīgā, kur, ja kāds pirms tagadējās estrādes pārbūves tika pamanījis, tad tur pensionāri diendienā sēdēja un spēlēja šahu…

Bet nu nez… par ne tēmu runājot, sāku domāt – interesanti, kad pie mums uzcels kaut ko tādu? It kā jau tāda veida izklaide varētu būt Nacionālā bibliotēka, kurai jau 18. novembrī gribēja likt pirmo pamatakmeni, bet, redz, kaut kādu apsvērumu dēļ, to neizdarīja. Nu, skumji…

Labi, laikam jādodas gulēt. Rīt, tas ir- nu jau pēc tejienes laika- šodien, doma izstaigāt Ziemeļu muzeju, Skansenu, Vāsas muzeju un varbūt, ja laiks paliks pāri, tad turpat netālu no tā visa, atrodas vēl Bioloģijas muzejs. Bet jā – teikšu godīgi – visi muzeji un iestādes nestrādā kā pie mums līdz apmēram 17, bet, dažs labs verās ciet jau pat 15:00 … dīvaini, bet jāpierod.

Nezinu, bet laikam jau pēc otrās dienas sāku iemīlēties šinī pilsētā, bet par to laikam jau citu reizi

Nu tā. Vēl viena diena aizvadīta. Žēl tikai, ka jātstāj šīs jaukās, viesmīlīgās telpas. Tikai domāju – kādēļ mēs latvieši reizēm esam tik pieticīgi? Cenšamies kā lētāk, bet par šo hosteli domājot, tas ir jauki, ka ir pieejams karsts ūdens, tēja, duša, pat sauna vienreiz dienaa (!), kas ir bezmaksas – jau cenā iekļauts

No vienas puses hosteļi vispār skaitās kā divzvaigžņu lētās viesnīcas, bet šai vietai tiešām es varētu tā klusītēm piešķirt vēl trešo, runājot par apkalpošanu …

Nu labi. Vakar iereģistrējāmies vēl kādā labā hostelītī. Interesantākais, ka tas atrodas laivā. Nepārspīlēju – uz sarkana, skaista kuģīša. Ap 12 mums tur būtu jābūt, lai paliktu vēl uz 2 naktīm Labi, nebūs bezmaksas tējas, dušas un citu ekstru (arī ne Wireless), bet domāju, ka kaut kā jau ‘izkruķīsimies’

Nu jā – vēl kas – zviedri ir savā ziņā tāda kā pretīmnākoša tauta. Tādi dikti smaidīgi it visur, visās situācijās. Tas tiešām priecē, ka apkārt ir tik pozitīvi cilvēciņi.

Tieši tā – esmu veiksmīgi atlidojis līdz Ārlandas lidostai, 40km no Stokholmas. Lidojums kā pasakā – virs mākoņiem. Jāsaka, ka dikti apmācies laiks šorīt virs Baltijas jūras bija, tikai, kaut kur jau virs Zviedrijas krastiem parādījās t.s. ‘mākoņmaliņas’, ka varēja saskatīt pašu kontinentu.

Lidojuma sākumā domāju – tas ir vēl trakāk, nekā amerikāņu kalniņi Tāda sajūta, ka būtu iekāpis kādā F1 pilotētā automašīnā ar sākuma pātrinājumu (uz skrejceļa) aptuveni 300 km/h Bet tiešām pasaka Labi, tas nu tā. Bija jau vispār pirmo reizi (ja neskaita, ka tiku lidojis vispār 5 gadu vecumā no Rīgas līdz Liepājai ) tā dīvaini…

Pirmie iespaidi jau nu tādi – kādā lielā čuhņā esmu nonācis? Satiksme, ka tikai turies, par pašu Stokholmas centru nemaz i nerunājot. Pat nedaudz sāku tagad vakarā rēķināt – laikam kaut kur būšu ko pārtērējies – jau mūsu naudā par ‘neko’ – 60Ls izmesti Tā teikt, transports natūrā te ir dārgs – iesaku labāk ar kājām pastaigāties – Stokholma vispār ir kājāmstaigātāju pilsēta, bet tas nu tā

Bet… kam labums, kam sliktums! Vismaz šovakar tiku (kaut uz vienu nakti) vienā, labā hostelī, kur bezmaksas nets (WiFi) un vēl visādas ekstras pieejamas. Nu kaut kā tā. Labi, kaut kad paturpināšu. Padzeršu tēju un domāšu, ko tālāk sadomāt šovakar.

Offtopic: Paldies Laacz par translita konvertoru, par cik te problēmas ar garumzīmēm.