Vakara panīkums

Sēžu pat­la­ban atkal un domāju, ko sadarīt. Jūtu, ka kaut kāds panīkums šovakar iestājies. Tagad te sēžu un ar Ģir­tiņu sarunājos.

Jau kādu laiku @skype izvei­dots mums, starp blogeriem, tāds kā čats, kur reg­ulāri satiekas kopā daži no blogeriem, bet nu, šovakar kaut kāds panīkums arī tur — visi kaut kur pa kak­tiem– vai nu gulēt, vai strādāties, vai arī kaut ko citu sadarīties. Bet nu, cik var muldēties– kādu vakaru vajag arī atslodzei un pašam sev :)

Nez, šovakar uznāca dul­lums sākt mētāt fil­mas pa diskiem, kuras jau man tik daudz, ka pašam bail, sakrājušās– aptu­veni, pa diviem cieta­jiem diskiem 200GB lielā apjomā. Divi diski uzcepti — kop­umā jau manā kolek­cijā divdesmit trešais un divdesmit cetur­tais DVD disks… ir taču jau apjoms, kas ar laiku sakrājies…?

Ārā arī laiks šodien tāds apmā­cies bija, ka, pat trole­jbusā uz/​no cen­tra brau­cot, vienkārši rubījos nost no ārpasaules… bet nu, esmu bieži pamanījis, ka iekāpjot kādā trans­portā, izman­toju laiku, lai pas­naustu kaut piecas minūtes. Bet, ziniet, pats dīvainākais — savai pietu­rai nekad garām nepabraucu. Pro­tams, vien­reiz bija gadījums, kad nedaudz ‘ieķem­mējis’, braucu no cen­tra ar 218. mikroau­to­busu, kas no cen­trālās staci­jas, kaut kur līdz Mež­ciemam kursē. Bet ziniet, kur atta­pos? Paša 18. trole­jbusa gala­punktā, Mež­ciemā! Nācās kāpt 18. trollī un braukt atpakaļ pāris pieturas līdz savē­jai. Tā teikt, gadās tak visādi ;)

Labi… vēl laikam uz kāda diska sava darba balles bildes jāuzmet, jāielien dušā un gulēt. Rīt atkal jauna diena.