(Sib)Īrija

Aizvien vairāk un vairāk sāk lik­ties, ka mūsu tau­tieši labprātāk aiz­do­das tālēs zila­jās strādāt, nekā sēdēt šeit, Latvijā, kur visi īd un dīc, ka bez­darbs un krīze apkārt. Nu tā.

Par šo visu runājot, kaut kā pār­do­mas arī pašu nedaudz pavelk — paņemt, iesēsties lid­mašīnā un aizli­dot, teik­sim, uz Angliju strādāt, bet nu pagaidām vēl ciešos. Var­būt tāda kā nez­iņa, ka negribās braukt uz turieni kaut tāpat uz savu roku. Būs kā vienam manam paz­iņam, kurš, pāris gadus atpakaļ, aizbrauca uz Lon­donu (laikam, ja nemal­dos). Bija caur darba aģen­tūru piete­icies tur apsar­gos strādāt. Viss it kā labi, darbs– jā, būšot, bet, kad aizbrau­cis, pēc laika zvanījis draudzenei, lai sūta naudu izdzīvošanai. Tā notusējies pa turieni kādu mēnesi, beigās viss bei­dzies nor­māli — izrādās, tur kaut kādu pār­pra­tumu dēļ nācies “nedaudz”, redz, uzgaidīt… tas no sēri­jas “gadās arī tā”.

Bet, nu, ja nopietni, tad man jau n-​tais darba kolēģis, vis­maz pēdējos divus gadus, kurš uzrak­stot atlūgumu, ņem un aiz­do­das tālēs zila­jās. Var­būt man arī kādreiz būs lemts tur nokļūt un veiksmi iemēģināt. Dzīvo­jam taču vien­reiz un, kas ner­iskē, tas nedzer “Rīgas šam­pani­eti”. Neko vēl neplānoju, bet, dzīvosim– redzēsim.