Par latviešu valodu un attieksmi pret pircējiem

Šovakar, no darba, ar velosipēdu brau­cot, tepat, netālajā Lukoil degvielas uzpildes stacijā biju pārsteigts, bet par visu pēc kārtas.

Izdomāju tā īsi iegriezties, lai dēļ maziem iepirku­miem neva­jadzētu siet savu “zirgu” pie staba. Paņēmu divus Red­Bull un min­erālū­deni “Man­gaļi”, devos pie kases.

Pārde­vē­jai, skenējot svītru kodus, izvērtās šāds dialogs:
Es: - Lab­vakar.
Pārde­vēja (krievi­ete): –А? Я не слышала. (Ko? Es nedzirdēju.)
Es (pēc neliela apmul­suma brīža, ka esmu laikam izgāzies, teicu to pašu, tikai krieviski): — Добрый вечер. (Lab­vakar.)
Pārde­vēja: - Ну да. Добрый. (Nu jā. Labs.)

Jutos patiešām nedaudz izgāzies un apmul­sis. Sāku domāt — vai latviešu val­o­das likums Val­sts val­o­das likums (labots) tikai uz veikaliem attiecās? Kur palikusi visa attieksme pret latviešiem kā tādiem? Piemēram, patīk, kad iebrau­cot Sta­toilā, tev pat neko nesakot, pretī vien­mēr smaid­īga attieksme un pir­mais tevi nosve­icinās pārde­vējs. Daudzkārt patīk, ja arī veika­los kasieres ir atvērtākas, nekā sēž ar dzelzs seju un dumi uz tevi skatās, cerībā, kaut tu ātrāk no turienes pazustu.

Nu jā. Var­būt vienkārši šai pārde­vē­jai grūta diena aiz muguras bijusi. Cen­tos nedaudz uzmundrināt kaut vai sasve­i­cinoties, bet nu, laikam šor­eiz nekā…