Mans jaunais lietotais divritenis

Bei­d­zot! Esmu ticis pie divriteņa! Kaut lietots, bet nu tomēr. Saucās Rock­ma­chine, ar 21. ātruma pārslēgu, bet vairāk pa šoseju drel­lēšanai paredzēts. Lab, kā ta es pie viņa vis­pār tiku?

Piek­t­di­enas vakarā (laikam, ja nemal­dos) sēžu skaipā un man viens draugs izsaka piedāvājumu, vai man nav vajadzīgs divrite­nis, ka viņš var piedāvāt savas sievas un vēl savējo, kurš jau vairāk nodrel­lēts (bremzes, ātrumi nestrādā + vēl daudz ķibeļu) bonusā par vienu cenu (apmēram Ls25, tā, ka tik­pat kā par baltu velti) pār­dodot. Tad nu lūk, teicu, ka ņemu vienu, vis­maz ejošu, ka otru hlamu jau nemaz nebūs kur likt, par cik mājās to ir pār­pārēm (jāat­brīvo­jas vispirms no veca­jiem krāmiem). Šie abi velosipēdi viņam stāvot vecajā darba vietā (strādāja viņš agrāk Rīgas Zooloģiskajā dārzā) un sročno vajagot no turienes viņus aizvākt. Tā rezultātā tikāmies Meža­parkā, svētdien.

Apskatīju divriteni. Tāds smukā, sarkanā krāsā ar bagāžnieku speciālai velo somai paredzēts, ar bomīti… nu tipisks vīriešu divrite­nis. Kādu kri­etnu laiku bija jau nos­tāvējis tur un kri­etni nop­utējis. Sapumpējām riepas, notīrījām putekļus un izmetu mazu līku­miņu pa Rīgas Zooloģisko dārzu. Vienīgi — riepas laikam jāmaina būs uz kādām nedaudz platākām — pa ledu galīgi nav paredzē­tas braukšanai ziemas apstākļos, bet neska­toties uz to visu, vēl pēc laika atbraucu no Meža­parka uz savām mājām, Purv­ciemā. Vis­pār jautri. Rokas nos­alušas, par cik īsti tādam pār­brau­cienam nebiju sagatavo­jies, knapi bremzes spēju nospi­est, bet tik un tā feina sajūta tikt pašam pie sava brau­cam­rīka. Vis­maz ātrāks un ekonomiskāks pārvi­etošanās līdzeklis.

Šovakar, tas ir, jau vakar vakarā pat uztaisīju lielāku pār­brau­cienu līdz Rum­bu­lai. Turp sanāca apmēram 10km nomīties, atpakaļ gan nedaudz pavairāk — apmēram 15km, par cik netīšām izme­tot papil­dus līkumu ar apmēram 5km nobīdi, beigās nominoties vienā vakarā 25km. Teik­siet pamaz, bet es teikšu, ka pir­ma­jam vakaram pietiekoši. Super sajūta atrodoties uz diviem riteņiem, tikai, jāsaka, ka Rīgas ielas gan nav īsti paredzē­tas braukāšanai ar divriteni. No vienas puses stulbi. Prasī­tos, lai vis­maz tanīs vietās, kur nav gājēju un velo celiņu, vis­maz kādu papil­dus joslu ierīkot velosipēdistiem. Savādāk pagrūti pārvi­etoties pa tādu ielu, kā piemēram Krust­pils iela, pirms pašas Rum­bu­las. Nemitīgi jāsatrau­cas, ska­toties atpakaļ, vai astē nesēž kāda lielā fūra. Lab, bet gal­ve­nais, ka viss labi bei­dzies. Tikai jāsaka, ka neska­toties uz lielo auk­s­tumu ārā, visa mugura slapja. Bet labs tre­nažieris, jāsaka. Vis­labākais, kādu var vien iedomāties.

P.S.: Bildes var­būt būs vēlāk… ā, nu jā — tā vietā, ka viņš man par 25Ls būtu atde­vis abus, var­būt kā labam draugam par vienu varētu 50Ls vis­maz samak­sāt :) Vienī­gais, kādu mazu servisa apmek­lējumu ar būtu jāuz­taisa — jāpainteresējās par jaunām riepām + var­būt ātruma pārslēgi nedaudz jāpielabo, bet tas nu tā.