Kas tad atkal te? (Jeb kārtējā nedēļas nogale)

Pir­mām kārtām, sve­iciens jau aize­jošajā 8. martā visām daiļā dzi­muma pārstāvēm! Te bildīte piee­jama jūsu desk­topam. Priecējiet nu acis!

Labi, tas nu tā. Pagaidām apsveiku­mus pie malas, bet kas tad noti­cis pa visu šo laiku, kamēr tiku klusējis?

Darbs, darbs un vēl­reiz– darbs. Tas jau lielāko daļu no mums, blogeriem, kamēr klusē­jam un neko neuzrak­stam. Var­būt pie vainas aize­jošās ziemas un tuvo­jošā pavasara nogu­rums? Arī man — darbā daudz pār­maiņu, tas var­būt papil­dus nogu­rumu uzdzen. Par krīzi runājot — a kurš vis­pār tautās palaida, ka ir krīze? Labi, viss dārgs, bet tāpat taupīgi jādzīvo un viss. Esmu opti­mists no vienas puses un to ir teikuši man daudzi.

Intere­sants fakts, ko gribēju piem­inēt — neliels kuri­ozs piek­t­di­enas vakarā. Pēc darba dienas nogu­rums, vakar­pusē vēl izdomāju ar draudzeni kaut kur pa Vecrīgu pas­taigāties, beigās iegriezāmies pa ceļam, tā garām ejot, “Radio bārā”. Pasūtu sev tējas krūzi ar groku, draudzenei — baltvīnu. Beigās sanāk, ka atnes visu, ko pasūtījām, bet dubultīgi. Īsti joku nesapratu. Labi, nobau­dam vakara gaitā groku, bet pēc tā jau ilgas pasēdēšanas domāju moš nesīšu tos vīnus atpakaļ, savādāk man te par visu 13Ls jāmaksā kopā būs, bet beigās domāju — manta pārāk laba, lai moš nestu atpakaļ — labi, lēnām izbaudījām arī to. Beigās, pra­sot rēķinu, sanāca, ka nez no kurienes mans rēķins sastādīja tikai 6,50Ls… īsti joku nesapratu — laikam sieviešu dienai par godu? Tā vēl no sākuma padomāju, ka kāds būs mūs pār­pratis… tā teikt, labs joks piek­t­di­enas vakaram.

Vakar aizbraucu atkal kārtējo reizi uz mājām, Līgatnē. Tā teikt, ziemu un bal­tos priekus nedaudz kaut ar acīm pabaudīt. Un ziniet, man vien­mēr ir pati­cis šis klusums ārpus Rīgas… teikšu, pat debe­sis daudz zvaigžņotākas, nekā te — Rīgā :)

Šodien nedaudz dabūju izs­taigāties pa Siguldu. Nobraucām ar pacēlāju lejā, kur Sigul­das pil­sē­tas trase. Pirmo reizi braucu ziemā. Kolosāla sajūta — saule spiež sejā, neliels vējiņš aiz muguras, bet lejā — slēpotāji. Nez, kāda sajūta būtu braukt ar pacēlāju kaut kur augšā Alpos, kad zem tevīm vis­maz pār­simt metru — drošvien kolosāla sajūta. Bet nu, kas zin — laiks rādīs, var­būt dzīvē ko tādu vēl izbaudīt paspēšu.

Labi, pie tēmas. Aizgājām lejā pie Gau­jas, tad lejas kafe­jnīcā pasēdējām, pabaudījām cit­ronu tēju, pavēro­jām nedaudz slēpotāju sacen­sības un braucām augšā. It kā būtu noskatījies sacen­sības līdz galam, par cik daudz man tur pazīs­tamu paz­iņu arī piedalījās, bet draudzene bija pārāk nos­alusi, lai paliktu… tā nu devāmies atpakaļ uz Līgatni, kur jau gaidīja mamma ar garšīgu maltīti. Tā nu pagāja atkal mana kārtējā nedēļas nogale, bet nu jūtos atpūties, saelpo­jies kārtīgu lauku gaisu un redzējis vēl sniegu, kurš jau, diemžēl, te, Rīgā, noku­sis. Laiks ar jau­niem spēkiem atpakaļ dar­bos doties…