Kā sāksi pirmdienu...

…tā pavadīsi visu nedēļu, jeb, ko lai dara, ja neveiksmīgi sākas jauns mēne­sis? Bet nu, par visu pēc kārtas.

Pir­mais jau, rīts sākās ar to, ka tikko ar velosipēdu no mājām izbrau­cot, nokrita ķēde un iesprūda starp aiz­mugurējo zobratu un stieni. Mēģināju nor­māli, rokas nenoš­mucējot, to izvilkt– nekā… nācās ķēpāties ar abām rokām, līdz bei­d­zot izvilku, bet visas rokas eļļainas un tādā garā… nācās braukt uz darbu mel­nām rokām, nos­mērējot visu stūri pa ceļam. Labi, tas vēl tā… ta vēl darbā daudzas lietas natūrā sakrita uz nerviem– tad tas, tad šitais… vārdu sakot– visi gudri– not­inās mājās, bet beigās pienāk darba vecākais un saka man: “Kristapiņ, tu vari to vai šito izdarīt?” A ko Kristapiņš? Pro­tams, ka var! Un tā vien­mēr– kur nu vēl tādu idiotu otru kā mani atradīsi pa visu zemi, kurš būs gatavs darbā sēdēt līdz pēdē­jam un izdarīt to, ko nespēj citi… varētu pat reizēm padomāt, ka man pašam prob­lēmu pāri kak­lam nebūtu un, pro­tams, arī draugu, pie kuriem pa vakariem aiziet pasēdēt. Vairs to diemžēl nevaru atļau­ties. Dēļ darba…

Aj, pietiks laikam gausties– parasti jau saka, ka pēc bēdām parasti kaut kas priecīgs nāk un, galu galā, esmu opti­mists tomēr. Cerēsim, ka tā tomēr būs.

P.S.: Kamēr šito garo pen­teri drukāju, tīkls arī paspēja mani piečakarēt vēl pārdesmit reizes– ta ir, ta nav, ta atkal ir, ta atkal nav– stul­bums konkrēts. Garī­gais uz nulles…