Jaungads un pirmās jaungada dienas

Nu tā. Jaun­gads veiksmīgi, pir­mām kārtām, aiz­vadīts. Liels prieks arī šorīt pa logu paveroties — sniegs bez­maz vai līdz ceļ­galiem. Labi, pār­spīlēju nedaudz, bet nu tomēr — bal­tais prieks iekš to Rīgas pil­sēt’ ir atgriezies! Šodien bija darbā jābūt un nācās brist pa sniega kupenām, kuras sniedzās līdz potītēm. Jautri un reizē skaisti! Tā atsauca atmiņā bērnību… bet nu tas tā.

Atgriezos Rīgā vakar tik pašā vakar­pusē. Dīvains klusums Rīgas ielās. Viss tik mierīgs, tāda sajūta, ka puse šīs skaļās gal­vaspilsē­tas pamirusi. Vecrīga arī pus­tukša, lielākā daļa veikalu slēgti. Nos­taigāju arī gar vietu, kur vajadzēja būt Vecrī­gas cau­rlaižu punk­tam — bar­jera augšā, pats karšu aparāts sapakots melnā plēvē — dīvaina sajūta, ka bei­d­zot pēc astoņu gadu pār­traukuma Vecrīga nu atkal ir piee­jama visiem autobraucējiem.

Par jaun­gadu pašu kop­umā runājot, sanāca to klusām, savā ģimenes lokā, tā teikt, atzīmēt ar mammu un manu draudzeni. Bet nu ko vairāk vajag. Gulēts cik nu daudz, cik nu maz, jo iepriekšējā dienā mājās pār­ra­dos apmēram 4 no rīta, tad vēl visa vec­gada diena, labi, ka nedaudz kaut uz apmēram pusstundiņu dabūju atlaisties, tad jau bija ok. Beigās atkal līdz apmēram 4 no rīta notusējos augšā. Galu galā — it kā īsi šie visi svētki, bet reizē pietiekoši. Atpūties un atgu­vies arī no visa bei­d­zot esmu — var no nākamās nedēļas doties atpakaļ nor­mālā dienas režīmā un dar­bos, savādāk tā vien liekas, ka pa visiem šiem svētkiem galvā visi skaitļi, datumi, nedēļas, mēnéši sajukuši.

Tagad sēžu, taisu šo rak­stiņu un par­alēli ik pa laikam paskatos ārā pa logu — viss Biķernieku mežs smuki balti sas­nidzis. Nu pil­nīgi prieks vai… dēļ tā jau vien sāku domāt — kur vēl labāk kā šeit– mājās, Latvijā, neska­toties uz visām poli­tiska­jām nedienām.