Diena, kad kaut ko pazaudē

Vai tev pēdējā laikā néšķiet, ka esi no kaut kā atkarīgs? Mobi­lais kabatā, nau­das maks vien­mēr pa rokai, mājas atslē­gas? Tādas domas ienāca prātā, jo cik reižu pats neesmu savu mobīlo darbā atstājis. It kā zinu– neviens viņu nepaņems, neviens nez­vanīs, bet tik un tā– sajūta kā bez rokām.

Nez­inu, bet uz šādām domām mani uzved­ināja tas, ka vakar ar draudzeni pa cen­tru pas­taigājoties, viņa paza­udēja savu maku. Skumji, bet fakts. Sēdējām Līvu laukuma vienā no āra kafe­jnīcām (no tejienes arī šis te ier­ak­sts), pabaudījām tēju, priecā­jamies par jauko laiku, līdz… pieceļoties, viņa secina, ka vajag uz ‘dāmistabu’. Dodamies Laimas pulk­steņa virzienā. Pagaidīju (pro­tams) ārpusē, kamēr viņa noskrēja lejā nokār­tot vajadzības.

Tā nu vēl pa to cen­tru staigājot, pienāca atvadīšanās laiks un mājup braukšanas laiks, līdz… viņa attapās, ka maka nav… es– “WTF? Var­būt pārmeklē kabatās rūpīgi, ja nu kas?” … nekā. Dodamies atpakaļ uz to pašu Laimas pulk­steni, cerībā, ka var­būt atradīs kaut kur. Noskrēja lejā uz pub­lisko ‘dāmistabu’, cerībā, ka uzkopēja būs pamanījusi, bet nekā. Stul­bākais, ka visi doku­menti iekšā palikās. Pat ar stu­dentu apliecību. Gadās arī tā.

Jocīgākais, ka pat man vēl liela nožēla par to visu, ka blakām biju, bet neat­ta­pos. Neko darīt– izņēmu vis­maz naudu no sava konta un izlīdzēju vis­maz viņai. Eh, gan­drīz viss avanss aizgāja, bet ko padarīsi. Nelaimē arī neat­stāsi. Pašam tak ir līdzīgi arī gadījies, bet né jau te par to viss šis te stāsts…

Šodien jābrauc laikam vēl reizi lūkoties, cerībā, ka kāds tomēr būs pamanījis atgriezt kaut pub­liskās dāmistabas uzkopē­jai. Tiešām lūdzu Dievu, lai viss nokār­to­tos… bet tik un tā, viss būs uz labu. Ticu un ceru.

P.S.: Laikam tādēļ tomēr esmu optimists :)