Liepājas blogeru bura #2 un Liepāja (Part II)

Negribās jau parādā palikt savam lasītā­jam, tad nu jāpaturpina rak­sta sērija par Liepāju.

Svēt­di­ena, 5. aprīlis. Rīts, cik atceros pasakains. Izgulējāmies godam vies­nī­cas aparta­men­tos. Pamo­dos ap kādiem 8:00… pir­mais etaps bija nokāpt lejā brokastīs, kur mūs gaidīja vies­nī­cas klā­tais zviedru galds, ko bijām pasūtījuši pie palikšanas viesnīcā.

Pēc apmēram 9:00 izgājām pas­taigā pa Liepāju. Pir­mais mērķis bija, kā jau svēt­di­enā kristi­etim pienākās, baznī­cas apmek­lējums. Izvēle krita uz Svētā Meinarda baznīcu. Vēlāk izmetām loku gar jūru. Laiks tiešām bija pa pirmo, ka gan­drīz tiešām sāka lik­ties, vai tik vasara nav atnākusi. Sen, jāsaka, pa Liepāju tā ar kājām netika staigāts, lai gan, jāsaka, man šeit radi dzīvo un vairāk tiku izbrau­cis te ar automašīnu.

Atgriezāmies pēc kāda laiciņa savā vies­nī­cas numurā, pa ceļam sapērkoties nedaudz kaut ko ēdamu, jo vēders pieprasīja savu. Nedaudz pēc­pus­di­enas snauda, pēc kuras pavēros caur vies­nī­cas logu– ārā migla… wtf? Paskatījos sava mobilā tele­fona laika ziņās — Rīgā smuka saulīte, bet te? Migla! Totāla migla. No vienas puses biju iedomājies skaistu laiku, kas saglabāsies līdz pat pir­m­di­enai, kamēr esam te, bet nu, še, tev!

Vakar­pusē vēl nedaudz pas­taigas. Izs­taigājām nedaudz gājēju ielu, kas atrodās pil­sē­tas cen­trā, blakām slave­na­jai rokkafe­jnī­cai. Iekšā gan nebi­jām, bet garām nos­taigājām. Apbrīno­jām roku nospiedumu izstādi ielas malā, kurus tur atstājuši visi Latvijā pop­ulārākie pop, roka (un né tikai) māk­slin­ieki. Diez­gan pat intere­santi. Uzzinājām daudz jauna, ko pat es visu savu bērnību par šīm veca­jām ansam­bļu un grupu apvienībām netiku dzirdējis.

Pati dienas pievakare bei­dzās ar vis­garāko pas­taigu– aizs­taigājām no cen­tra līdz pat attāla­jam karaostas tiltam, kurš savieno Liepāju ar tās piederošo karaostu. Diemžēl, pāri vēl netikām, jo tur notiek tilta atjaunošanas darbi, par cik pāris gadus atpakaļ kādas vētras laikā vienā no tilta bal­stiem ieskrēja kāds kuģis, sabo­jājot tilta mehānismu. Atpakaļceļā nodomāju, ka tur­pat netālu tak ir jūra, kādēļ gan neaiziet līdz turienei? Beigās, kā izrādās, uzgājām veco ceļu līdz Liepā­jas karaostas jūras molam, kuru izs­taigājām līdz pašam galam. Nu, fan­tastiski! Apkārt viena, bieza migla, bet mēs maldāmies kā tādi tūristi pa vēs­turiskām vietām. Pa ceļam nedaudz lietus arī patrāpījās, bet tā, pavisam nedaudz.

Mazliet nogu­ruši un nos­aluši, bet laimīgi atgriezāmies vies­nī­cas numurā. Cik nu daudz bija apskatīts, bet tik un tā — ies­paidu gana. Turpinājums vēl sekos…