Atmiņas par ceļojumu… un vēl…

Šovakar, netā sēžot, iekš Gūgles mek­lēju webkam­eras. Uzdūros Sergels Torg lauku­mam Stokholmā. Sāku nedaudz tā kā ilgo­ties pēc visa, ko tur piedzīvoju četrās dienās.

No vienas puses — četras dienas ir daudz, bet… ja tā padomā, tad tikai cen­tra daļa tur vien redzēta + vecpil­sēta. Gribē­tos aizbraukt labprāt vēl kādu reizi un cen­sties apskatīt vairāk — pil­sē­tas atlikušo daļu :)

Nja… atgriežoties nedaudz tomēr vēl skumīgi — fakts, ka latviešu kultūras līme­nis tomēr ir tik zems… nu, kaut vai braucēju/​gājēju starpā. Piemēram — cik ta mums te maza­jai rīdz­iņai ir gājēju ielas? Tā pati Kaļķu iela, Vecrīgā, kura tāpat (piedodiet!) ir aizdirsta (teicu jau — piedodiet!) ar vietējo pil­sonīšu automašīnām un tā tālāk… vis­pār tā padomājot — kādēļ visu Vecrīgu nevarētu izvei­dot kā lielu gājēju zonu? Bāc, nu reizēm tiešām nobesī, ka te kā tādam ner­vozam fruk­tam jās­taigā pa Vecrīgu, ska­toties ik pēc pus­minūtes atpakaļ, vai aiz stūra neparādās kāda bieza letiņa kru­tais BMW vai vēl kas smalkāks. Labi, nav jau pre­ten­z­iju pret nevienu no automašīnām, bet, vai tad nevarētu kaut 5 minūtes līdz savam ofisam/​dzīvoklim šie šofer­īši arī ar kājiņām, kaut vai pa Vecrīgu, doties kājām?

Mja. Eiropa… no vienas puses — iekšā, taču vēl liekas, ka tas vēl tiešām ir dikti tālu no mūsu pla­tuma grādiem…