Kristaps raksta…  

De Facto: “Šonedēļ Saeimas deputāti negaidīti atbalstīja grozījumus Alkoholisko dzērienu aprites likumā, kas paredz, ka turpmāk 1.septembrī jeb Zinību dienā Latvijā alkoholu nedrīkstēs tirgot. Grozījumu autori cer, ka tādējādi mazināsies alkoholu lietojošo jauniešu skaits. Alkohola tirgotāji šādu deputātu ideju jau nosaukuši par populistisku, jo pusaudžu vēlmi nomēģināt grādīgo dziru šādas „sausais likums zinību dienā diez vai mazinās. Mēs nolēmām veikt nelielu eksperimentu ar slēpto kameru un pārbaudīt -cik viegli vai grūti ir skolas vecuma bērnam tikt pie grādīgā.”

Bērni alkoholu brīvi var nopirkt jebkur

YouTube

Tad nu jautājums pēc redzētā – vai ir kāda lieta, kas vairs šinī valstī būtu neiespējama?

Divdesmit lietas, kas notiek pasaulē ik minūti… varbūt ir vērts apstāties un padomāt?

Izveidots pie Online Education

Lasot un skatoties savas vecās sabirušās ziņas, uzdūros pēdējā “De Facto” raidījuma tematam par to, ka, iespējams, atgriezīsimies atpakaļ Krievijas savienībā.

Bet tikmēr Latvijas mēģinājumi izrāpties no pašreizējās krīzes nav palikuši nepamanīti arī pasaulē. Turpinot de facto aizsākto tradīciju ārvalstu ekonomistu skatu no malas šoreiz uzklausījām pazīstamo Krievijas ekonomistu Mihailu Hazinu. Viņš pieder pesimistisko ekspertu frontei un uzskata, ka cerēt uz drīzu atkopšanos ir naivi. Hazins teic ka ar Krievijas atbalstu dzīve Latvijā būtu bijusi vieglāka. (ltvpanorama @ YouTube)

YouTube

Manas domas par redzēto liek domāt, ka patiesībā Krievijai jau no laika gala ir bijusi liela ietekme, tad nu jautājums- ko mēs vispār darām Eiropā?

Ja vēl palasa plaši un daudz vēstures grāmatas, tad sanāk, ka, lai cik kari šeit Latvijā ir bijuši, vienmēr esam centušies mukt no lielā kaimiņa – krieva. Bet, ko tas mums deva? Vārda brīvību? Un tālāk- aizas mala? Iekšā Eiropā tikai tāpat- principa pēc, jo “daudzi” tā vēlējās?

Ziniet, te daudzkārt der teiciens- vienmēr ir labi, kur mūsu nav. Un Eiropā, manuprāt, mēs neesam mēs paši, bet kāds cits… nu, atzīstiet. Lai gan, vispār – kas slikts būtu tagad, ja paliktu tajā pašā krieva pusē?

Lūk, kādam rakstam uzdūros iekš Apollo ziņu portāla:

Ministru kabinets otrdien atbalstīja Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātos grozījumus Vispārējās izglītības likumā, kas paredz, ka bērniem skolā būs jāsāk iet no sešu gadu vecuma. Pašlaik bērni skolas gaitas sāk no septiņu gadu vecuma.

Izlasot šo pirmo rindkopu, prātā tikai viena doma – “WTF?! Kas tas par idiotismu?”

Zinu teikt tikai vienu – kad man būs pašam sava mazāka atvase, tad darīšu kā man liekas pareizāk, nevis kā uzspiež MK uzliktie noteikumi. Jūtu, jo tālāk kaut ko viņi cenšas lemt, jo sviestaināk… nevajag taču censties standartizēt visus atkal vienā rāmī. Tāda sajūta kā Padomju Savienības gados – kā Kremlis teica, tā darījām, tikai tagad noteikumus diktē mūsu pašu ministriņi. Atkal sajūta, ka esi pie kaut kā piesiets… kādēļ? Kur palikusi solītā rīcības brīvība?

Kad tu pēdējo reizi teici paldies?

Piemēram, cenšos būt pateicīgs un pieklājīgs, par visu dzīvē runājot. Nezkāpēc tāda sajūta, ka mēs ikdienā skrienam, skrienam, bet… tā arī nekad neapstājamies, lai pateiktu tik vienkāršu vārdiņu, ko sauc par “paldies”…

Interesanti, ka, jo tālāk no Rīgas, jo cilvēki vairāk atvērtāki paliek, kā arī sabiedriskāki. Tas pierādāms kaut faktā, piemēram, kāpjot ārā no Rīga-Cēsis autobusiem – vienmēr, kad teiksi paldies šoferim, viņš vienmēr tev atsmaidīs un laipni kaut novēlēs jauku atlikušo dienas daļu.

Vai tad tā nebūtu dzīvot daudz vieglāk, kaut pasmaidot vienkārši otram? Zinu, pats arī daudz no dzīves vēl tikai mācos, bet, tā ir patiešām liela skola, kurai pat ne gala, ne malas nav.

Tādēļ ņemam, sabužinam otru, paskatamies acīs un… vienkārši pasmaidam. Dumi jau izklausās, bet kā tu pret otru, tā pret tevi izturēsies.

Dzīves patiesība.

Paldies Marekam par bildi.