Nāk rudentiņis…

…būs barga ziema…

Nu tā apmēram bija vārdi kādai populārai dziesmai. Aiz loga tiešām jau rotājās zelta rudens- lapas jau dzeltenas, rokās silti dūraiņi jāvelk un cepure jāmeklē. Vasara pagājusi. Un jā- esmu atkal sevi pieķēris klusējam. Bet nu varbūt pat citu reizi tas ir pat labāk, lai palasītu, ko tad drukā te citi “amata brāļi” (blogeri).

Vispār, nekur pazudis gluži nu neesmu – tepat vien pa twitteri dzīvojos. Arī jā- pa turieni sāku aizvien retāk kaut ko ierakstīt. Nez, varbūt vecums? Bet nu pienāk brīdis, kad gribas visu šo “netā sēdēšanu” reizēm nomest pie malas kā šodien – paņēmu un atbraucu pie mammas ciemā uz Līgatni. Prom no Rīgas. Ak, jā – man taču tagad atvaļinājums uz tuvākajām divām nedēļām. Beidzot nedaudz kaut kas savādāks.

Īsi… un atkal pāris vārdos…

Sēžu un atkal štukoju, ko lai te uzraksta. Sen nekas te nav tekstuāli “bīdīts” tieši par mani runājot.

Pirmām kārtām – sniegs kaut kā negaidot ir pārsteidzis, lai gan jā – viss ir atkal jau nokusis un ārā tāds patīkami vēss rudens šodien aiz loga. Bet neticami agri. Lai arī kā negribētos domāt kādas negatīvas domas šajos tumšajos rudens vakaros, tomēr tam visam ir arī sava romantika – pavērot pilsētu naktī un vakaros nodoties kādas interesantas literatūras lasīšanai. Tieši par literatūru runājot- domāju interesanto žurnālu “Ilustrētā zinātne”, kuru kaut kā, no šī gada sākuma esmu iecienījis pārlapot.

Labi, tas tā. Šodien un vakar ar draudzeni nedaudz pabijām Siguldā, kā arī Līgatnē pie manas mammas paciemojāmies. Par Siguldu runājot – tik daudz atkal tur ir jauna un neredzēta, kopš vasaras. Lielākais pārsteigums – izrādās, kopš vasaras vairs nav “Triju draugu” bistro, kura vietā tagad atrodas “Zaļumnieku piestātne”. Redz, atkal jau pierādās, ka Siguldā valda rīdzinieku bizness. Interesanta pieeja no Siguldas domes puses, lai tikai pēc iespējas vairāk piesaistītu dažādu tautību tūristus tikai apmeklēt šo pilsētu. Ne velti par Vidzemes Šveici nodēvēta.

Labi, laikam solīties laboties būtu kaut kā pārāk banāli, ka turpmāk pastāvīgi uzrakstīšu šeit par sevi kaut ko, bet nu… dzīve jau vienmēr savādāk iegrozās, nekā plānots.

(Sib)Īrija

Aizvien vairāk un vairāk sāk likties, ka mūsu tautieši labprātāk aizdodas tālēs zilajās strādāt, nekā sēdēt šeit, Latvijā, kur visi īd un dīc, ka bezdarbs un krīze apkārt. Nu tā.

Par šo visu runājot, kaut kā pārdomas arī pašu nedaudz pavelk – paņemt, iesēsties lidmašīnā un aizlidot, teiksim, uz Angliju strādāt, bet nu pagaidām vēl ciešos. Varbūt tāda kā neziņa, ka negribās braukt uz turieni kaut tāpat uz savu roku. Būs kā vienam manam paziņam, kurš, pāris gadus atpakaļ, aizbrauca uz Londonu (laikam, ja nemaldos). Bija caur darba aģentūru pieteicies tur apsargos strādāt. Viss it kā labi, darbs- jā, būšot, bet, kad aizbraucis, pēc laika zvanījis draudzenei, lai sūta naudu izdzīvošanai. Tā notusējies pa turieni kādu mēnesi, beigās viss beidzies normāli – izrādās, tur kaut kādu pārpratumu dēļ nācies “nedaudz”, redz, uzgaidīt… tas no sērijas “gadās arī tā”.

Bet, nu, ja nopietni, tad man jau n-tais darba kolēģis, vismaz pēdējos divus gadus, kurš uzrakstot atlūgumu, ņem un aizdodas tālēs zilajās. Varbūt man arī kādreiz būs lemts tur nokļūt un veiksmi iemēģināt. Dzīvojam taču vienreiz un, kas neriskē, tas nedzer “Rīgas šampanieti”. Neko vēl neplānoju, bet, dzīvosim- redzēsim.

Paldies. Vai tas ir tik vienkārši?

Kad tu pēdējo reizi teici paldies?

Piemēram, cenšos būt pateicīgs un pieklājīgs, par visu dzīvē runājot. Nezkāpēc tāda sajūta, ka mēs ikdienā skrienam, skrienam, bet… tā arī nekad neapstājamies, lai pateiktu tik vienkāršu vārdiņu, ko sauc par “paldies”

Interesanti, ka, jo tālāk no Rīgas, jo cilvēki vairāk atvērtāki paliek, kā arī sabiedriskāki. Tas pierādāms kaut faktā, piemēram, kāpjot ārā no Rīga-Cēsis autobusiem – vienmēr, kad teiksi paldies šoferim, viņš vienmēr tev atsmaidīs un laipni kaut novēlēs jauku atlikušo dienas daļu.

Vai tad tā nebūtu dzīvot daudz vieglāk, kaut pasmaidot vienkārši otram? Zinu, pats arī daudz no dzīves vēl tikai mācos, bet, tā ir patiešām liela skola, kurai pat ne gala, ne malas nav.

Tādēļ ņemam, sabužinam otru, paskatamies acīs un… vienkārši pasmaidam. Dumi jau izklausās, bet kā tu pret otru, tā pret tevi izturēsies.

Dzīves patiesība.

Paldies Marekam par bildi.

[...]dzīve ir kā viens liels šaha galds[...]

Kā jau katru svētdienu, aizgāju uz baznīcu. Šoreiz kaut kā bija nedaudz savādāk, nekā parasti. Sāku pārdomāt savu dzīvi par visu, kas pareizi, un kas nav.

Vai tev nav tāda sajūta dažu reizi, ka visa dzīve ir kā viens liels šaha galds un visi gājieni te lejā dikti saskaņoti cits ar citu, tikai mēs nezinām, kas mūs sagaida aiz nākamā… lūk, gribēju teikt, ka patlaban jūtu, ka Dievs centies paiet kādu gājienu uz priekšu, bet man ir jāizlemj, vai sist pretī vai padoties… kārtējais dzīves pagrieziens un pārdomas par dzīvi kopumā. Ceru, ka uz labu.