Kristaps raksta…  

…pirmajā aprīlī? Teiksi, tas taču ir kāds 1. aprīļa joks, bet nē- nopietni. Sagribējās kādu nelielu pārmaiņu, tādēļ pamainīju nedaudz savam blogam izskatu, tas, lai no malas nebūtu tā, ka galīgi jau blogošanu esmu aizmirsis. Ne jau arī gluži, ka būtu kāda jubileja (līdz tai vēl mazliet jāpaciešas), bet tomēr. Lēnām, bet jāsāk atgriezties dzīvē- tas ir- pie blogošanas.

Un jā- apsveicu ar pavasari.

Visu laiku nevarēju saprast, par jaunajiem liftiem ēkās, runājot, kāpēc tiem ir katrā stāvā divas pogas? Cilvēki arī – nospiež uz dullo, gaida un prasa- jams ies augšā, vai lejā? Izrādās, tā sistēma ir pavisam vienkārša – gribi braukt uz leju – nospied uz leju un gaidi, kad lifts no augšas stāviem brauks uz leju… viss ģeniālais taču ir tik vienkārši, vai ne tā?

P.S.: Ok, ok… sauciet mani nedaudz par atpalikušu 21. gadsimtam, taču, ko padarīsi cilvēkam, kurš pirmo pusi savas dzīves nodzīvojis Padomju Latvijā?:) Ehh, līdz īstajam Eiropas līmenim mums tikai augt un mācīties.

P.P.S.: …zinu arī, ka trolejbusā, lai izkāptu, ir jāspiež sa$#… poga, ko arī nesen iemācījos.

Vienkārši… tev, mans draugs:) Jeb, netīšām iekš Skype atrasts video.

Dzīve taču ir skaista, e?

KISS – More amazing video clips are a click away

Kāds man vispār pateiks – kas tas vispār laiks tāds ir? Viņš vienmēr skrien, skrien un kaut kur paliek – pats pat nezinu kur… saule lec un riet, atkal lec, un atkal riet- tā aiziet visa mana dzīve kā tādā nebūtībā.

Interesants fakts, ko šodien lasīju “Ilustrētajā zinātnē”- par to, kā īsti veidojās tās zvaigžņu grupas, ko mēs par galaktikām saucam.

Skaidrojums ir tāds, ka galaktikas centrā atrodas ne vien liels skaits zvaigžņu, bet arī ļoti daudz putekļu un gāzes, ko sevī uzsūc melnais caurums. Gāze, kas tiek ievilkta melnajā caurumā, veido virpuļus – līdzīgi kā ūdens iztek no vannas. Šī virpuļošana ap melno caurumu bieži vien norisinās ar daudzu tūkstošu kilometru sekundē lielu ātrumu. Tādējādi gāze sakarst līdz miljoniem grādu, vienlaikus emitējot ļoti spēcīgu starojumu.

(Ilustrētā zinātne (12/2009), 10. lpp.)

Tad, lūk- vēl rodas jautājums- kurp dodas laiks un kurp mēs paši? Kas ir aiz šīs “melnā cauruma” robežas? Vai tur eksistē dzīvība?

Šie un vēl daudzi jautājumi lai labāk paliek neskarti, priecājos nodzīvot šodienu un sagaidīt vēl rītdienu, ko Dievs man devis.

Bilde no tejienes.

…būs barga ziema…

Nu tā apmēram bija vārdi kādai populārai dziesmai. Aiz loga tiešām jau rotājās zelta rudens- lapas jau dzeltenas, rokās silti dūraiņi jāvelk un cepure jāmeklē. Vasara pagājusi. Un jā- esmu atkal sevi pieķēris klusējam. Bet nu varbūt pat citu reizi tas ir pat labāk, lai palasītu, ko tad drukā te citi “amata brāļi” (blogeri).

Vispār, nekur pazudis gluži nu neesmu – tepat vien pa twitteri dzīvojos. Arī jā- pa turieni sāku aizvien retāk kaut ko ierakstīt. Nez, varbūt vecums? Bet nu pienāk brīdis, kad gribas visu šo “netā sēdēšanu” reizēm nomest pie malas kā šodien – paņēmu un atbraucu pie mammas ciemā uz Līgatni. Prom no Rīgas. Ak, jā – man taču tagad atvaļinājums uz tuvākajām divām nedēļām. Beidzot nedaudz kaut kas savādāks.

Sēžu un atkal štukoju, ko lai te uzraksta. Sen nekas te nav tekstuāli “bīdīts” tieši par mani runājot.

Pirmām kārtām – sniegs kaut kā negaidot ir pārsteidzis, lai gan jā – viss ir atkal jau nokusis un ārā tāds patīkami vēss rudens šodien aiz loga. Bet neticami agri. Lai arī kā negribētos domāt kādas negatīvas domas šajos tumšajos rudens vakaros, tomēr tam visam ir arī sava romantika – pavērot pilsētu naktī un vakaros nodoties kādas interesantas literatūras lasīšanai. Tieši par literatūru runājot- domāju interesanto žurnālu “Ilustrētā zinātne”, kuru kaut kā, no šī gada sākuma esmu iecienījis pārlapot.

Labi, tas tā. Šodien un vakar ar draudzeni nedaudz pabijām Siguldā, kā arī Līgatnē pie manas mammas paciemojāmies. Par Siguldu runājot – tik daudz atkal tur ir jauna un neredzēta, kopš vasaras. Lielākais pārsteigums – izrādās, kopš vasaras vairs nav “Triju draugu” bistro, kura vietā tagad atrodas “Zaļumnieku piestātne”. Redz, atkal jau pierādās, ka Siguldā valda rīdzinieku bizness. Interesanta pieeja no Siguldas domes puses, lai tikai pēc iespējas vairāk piesaistītu dažādu tautību tūristus tikai apmeklēt šo pilsētu. Ne velti par Vidzemes Šveici nodēvēta.

Labi, laikam solīties laboties būtu kaut kā pārāk banāli, ka turpmāk pastāvīgi uzrakstīšu šeit par sevi kaut ko, bet nu… dzīve jau vienmēr savādāk iegrozās, nekā plānots.

Aizvien vairāk un vairāk sāk likties, ka mūsu tautieši labprātāk aizdodas tālēs zilajās strādāt, nekā sēdēt šeit, Latvijā, kur visi īd un dīc, ka bezdarbs un krīze apkārt. Nu tā.

Par šo visu runājot, kaut kā pārdomas arī pašu nedaudz pavelk – paņemt, iesēsties lidmašīnā un aizlidot, teiksim, uz Angliju strādāt, bet nu pagaidām vēl ciešos. Varbūt tāda kā neziņa, ka negribās braukt uz turieni kaut tāpat uz savu roku. Būs kā vienam manam paziņam, kurš, pāris gadus atpakaļ, aizbrauca uz Londonu (laikam, ja nemaldos). Bija caur darba aģentūru pieteicies tur apsargos strādāt. Viss it kā labi, darbs- jā, būšot, bet, kad aizbraucis, pēc laika zvanījis draudzenei, lai sūta naudu izdzīvošanai. Tā notusējies pa turieni kādu mēnesi, beigās viss beidzies normāli – izrādās, tur kaut kādu pārpratumu dēļ nācies “nedaudz”, redz, uzgaidīt… tas no sērijas “gadās arī tā”.

Bet, nu, ja nopietni, tad man jau n-tais darba kolēģis, vismaz pēdējos divus gadus, kurš uzrakstot atlūgumu, ņem un aizdodas tālēs zilajās. Varbūt man arī kādreiz būs lemts tur nokļūt un veiksmi iemēģināt. Dzīvojam taču vienreiz un, kas neriskē, tas nedzer “Rīgas šampanieti”. Neko vēl neplānoju, bet, dzīvosim- redzēsim.

Kad tu pēdējo reizi teici paldies?

Piemēram, cenšos būt pateicīgs un pieklājīgs, par visu dzīvē runājot. Nezkāpēc tāda sajūta, ka mēs ikdienā skrienam, skrienam, bet… tā arī nekad neapstājamies, lai pateiktu tik vienkāršu vārdiņu, ko sauc par “paldies”…

Interesanti, ka, jo tālāk no Rīgas, jo cilvēki vairāk atvērtāki paliek, kā arī sabiedriskāki. Tas pierādāms kaut faktā, piemēram, kāpjot ārā no Rīga-Cēsis autobusiem – vienmēr, kad teiksi paldies šoferim, viņš vienmēr tev atsmaidīs un laipni kaut novēlēs jauku atlikušo dienas daļu.

Vai tad tā nebūtu dzīvot daudz vieglāk, kaut pasmaidot vienkārši otram? Zinu, pats arī daudz no dzīves vēl tikai mācos, bet, tā ir patiešām liela skola, kurai pat ne gala, ne malas nav.

Tādēļ ņemam, sabužinam otru, paskatamies acīs un… vienkārši pasmaidam. Dumi jau izklausās, bet kā tu pret otru, tā pret tevi izturēsies.

Dzīves patiesība.

Paldies Marekam par bildi.

Kā jau katru svētdienu, aizgāju uz baznīcu. Šoreiz kaut kā bija nedaudz savādāk, nekā parasti. Sāku pārdomāt savu dzīvi par visu, kas pareizi, un kas nav.

Vai tev nav tāda sajūta dažu reizi, ka visa dzīve ir kā viens liels šaha galds un visi gājieni te lejā dikti saskaņoti cits ar citu, tikai mēs nezinām, kas mūs sagaida aiz nākamā… lūk, gribēju teikt, ka patlaban jūtu, ka Dievs centies paiet kādu gājienu uz priekšu, bet man ir jāizlemj, vai sist pretī vai padoties… kārtējais dzīves pagrieziens un pārdomas par dzīvi kopumā. Ceru, ka uz labu.

Kādu laiku atpakaļ, dodoties bankomāta virzienā, domāju, jāpalūko, kas notiek manā naudas kontā. Skatos – wtf?! – tikai 15Ls palikuši vairs? Labi, sāku domāt, kur tad esmu pārtērējies par pagājušo mēnesi.

Sāku tak atminēties, ka pabiju tak Positivusā un sajutu kā ķieģelis noveļās no manas sirds, ka neko diži daudz tērējies nekur neesmu. Un vēl, galu galā – vasaras lielākais notikums pa visu jūlija mēnesi.

Kopumā ņemot- labi, valstī ir krīze, nedaudz var tomēr savās finansēs to sajust, bet sāku tad domāt- kā tad esmu dzīvojis līdz šim, kad vispār mēnesī, ja labi, 50Ls tikai bija pa rokai? Teiksiet- tie laiki ir pagājuši, bet tik un tā- var mēģināt izvilkt uz absolūto minimumu- nepirkt visādus dārgus sū* un tā tālāk.

PS: Labi, makā vēl piečuks stāv, bet redzēs – pirmdien algas diena… būs kaut kur jāaizņemās, lai arī to nepatīk darīt – pie mammas gribās tak aizbraukt.