Pie Alda, tas, kurš Hofmanis, lasu sekojošas rindas:
Pirms kādiem gadiem 20, liekas, tas bija 87. vai 88. gads, es skolā atļāvos pionieru nozīmītes vietā pie uzvalka piespraust auseklīti un atteicos iestāties komjaunatnē. Šis pats auseklītis pēc dažām nedēļām tika atņemts un es pats ar zilu aci un saplēstu uzvalku vilkos mājās. Pats vien biju vainīgs – ar draugiem daudzoties gar dzelzceļu, ieklīdām Čierīša krievu skolai pietuvinātajā teritorijā. Tajā laikā biju jauns un brīva Latvija bija mans ideāls. Pēc tam jau nāca lielā demonstrācija krastmalā, autobusu kordons ap Brīvības pieminekli, barikādes un puči un galu galā Brīvā Latvija.
Izlaižot rindkopu, lasām tālāk…
Vakar, gandrīz 20 gadus kopš auseklīšu laika, Pie Humberta man iedeva sarkanibaltisarkano lentīti, svētki taču. Tā īsti nedomājot spraudu pie krūts. Taču tas lepnums, tas prieks, ka esmu Latvietis tā arī neparādījās. Liekas, ka citiem arī bija līdzīgi, jo vairāk tika spriests par to, kāds ir pareizais simboliņa valkāšanas leņķis, nevis par to kur esam un ko darām, par Latviju.
Aizdomājos. Ja godīgi, vai tad mūsdienās nav līdzīgi? No vienas puses jā – jūties kā patriots savā valstī, bet… kaut kur, teikšu kā ir – pietrūkst sava “Es”. Savas pārliecības par Latviju kā tādu kopumā.
Par to auseklīša nēsāšanu runājot, vai tad tagad nav līdzīgi? Vakar vakarā, gar “Origo”, Rīgā, dodoties “Humberta” virzienā, bija diezgan līdzīgs piemērs Alda rakstītajam: skatos- pie trolejbusu pieturas kautiņš. Domāju, ka daži iedzēruši tur tikai tā – joka pēc dūres vicina, bet nē – lasu vēlāk twitter.com plašumos, ka…
Pie Origo masveida kautiņš. Kādi 10 slāvu tautības treniņbiksieši nesmādē nevienu garāmejošo latvieti. /via @VetrasPutns/
Domāju, vai nav cūcība – vēl tālajos Padomju gados okupēt Latviju, sākt dzīvot te, radīt savus pēcnācējus un sākt uzstādīt savus noteikumus? Vai tiešām ar dūru vicināšanu var pierādīt tikai savu lielo “Es”? Ko tie treniņbiksieši tādā veidā cenšas pierādīt? To, ka latvietim būs pēkšņais respekts pret viņu tautību kā tādu? Neesmu nedz rasists, nedz tautā saukto urlu nīdējs, bet vakar paša acīm redzētais liek domāt savādāk.
Skumji, bet fakts. Varbūt der jau tik vecā, bet lietderīgā frāze no kaķa Leopolda multfilmu laikiem: “Ребята, давайте жить дружно?”* Pieņemsim varbūt tomēr otru tādu, kāds viņš ir? Tomēr latvietis ir un paliks šīs zemes īstais saimnieks, lai arī zem kāda karoga nebūtu. Un šie ir Mūsu Valsts svētki.
*“Bērni, dzīvosim draudzīgi?” – no krievu valodas.
