Tā nu sanācis, ka kopš šī raksta tapināšanas, joprojām esmu uz slimības lapas. Tad nu mazliet pārdomas par šo un to visu šo laiku ik pa laikam mani nomoka. Pirmām kārtām kaut vai tas, ka pret mēneša beigām vienmēr attopos, ka makā tiešām iemeties kāds caurums, jo tur vairs nav nekā, lai gan, neko īpaši daudz neesmu nedz tērējies, nedz pircis.

Nu jā, taisnība jau vien laikam ir, ka tagad gandrīz jau maksā par to, ka vispār izej ielās paostīt svaigo gaisu- transports maksā, mobilais maksā, veikalā arī – neiziesi tak ārā kaut ko nenopircis – visu laiku kaut kas tiek tērēts. Neapzināti. Kaut vai pat tajos pašos vismazākajos ikdienas sīkumos. Jāsāk varbūt kaut ko ierobežot.

Par to ierobežošanu runājot, kaut vai mobilajam telefonam jāpadomā par izmaksu optimizāciju, cik daudz es viņu patiesībā lietoju un, lai atrast vismaz optimālo summu, cik daudz par viņu minimāli varētu maksāt. Ar laiku, domāju, papētīšu šos pakalpojumus un tad jau padalīšos te.

Bet jā, atgriežoties pie tēmas par to slimošanu, varbūt labāk tomēr ir – mazāk naudiņa tomēr aizripo, kamēr mājās sēdēšana sanāk.