…tā pavadīsi visu nedēļu, jeb, ko lai dara, ja neveiksmīgi sākas jauns mēnesis? Bet nu, par visu pēc kārtas.

Pirmais jau, rīts sākās ar to, ka tikko ar velosipēdu no mājām izbraucot, nokrita ķēde un iesprūda starp aizmugurējo zobratu un stieni. Mēģināju normāli, rokas nenošmucējot, to izvilkt- nekā… nācās ķēpāties ar abām rokām, līdz beidzot izvilku, bet visas rokas eļļainas un tādā garā… nācās braukt uz darbu melnām rokām, nosmērējot visu stūri pa ceļam. Labi, tas vēl tā… ta vēl darbā daudzas lietas natūrā sakrita uz nerviem- tad tas, tad šitais… vārdu sakot- visi gudri- notinās mājās, bet beigās pienāk darba vecākais un saka man: “Kristapiņ, tu vari to vai šito izdarīt?” A ko Kristapiņš? Protams, ka var! Un tā vienmēr- kur nu vēl tādu idiotu otru kā mani atradīsi pa visu zemi, kurš būs gatavs darbā sēdēt līdz pēdējam un izdarīt to, ko nespēj citi… varētu pat reizēm padomāt, ka man pašam problēmu pāri kaklam nebūtu un, protams, arī draugu, pie kuriem pa vakariem aiziet pasēdēt. Vairs to diemžēl nevaru atļauties. Dēļ darba…

Aj, pietiks laikam gausties- parasti jau saka, ka pēc bēdām parasti kaut kas priecīgs nāk un, galu galā, esmu optimists tomēr. Cerēsim, ka tā tomēr būs.

P.S.: Kamēr šito garo penteri drukāju, tīkls arī paspēja mani piečakarēt vēl pārdesmit reizes- ta ir, ta nav, ta atkal ir, ta atkal nav- stulbums konkrēts. Garīgais uz nulles…