Lattelecom – vai tiešām?

Kādu laiku atpakaļ, kad mājās vēl tika lietots interneta pakalpojumu sniedzēja “Mīts” sniegtie pakalpojumi, aizdomājos – kā būtu pārslēgties uz Lattelecom optiku, jo, jā – dzirdēju tikai labas atsauksmes un tā, pirmais tīkls Latvijā, ātrs un stabils ātrums… un tā tālāk, un tā joprojām…

Tas viss augstākminētais ir smuki, kamēr pats, tikko gada sākumā parakstīju līgumu (ar termiņu uz diviem gadiem) ar viņiem par optiskā interneta lietošanu. Viss jau pozitīvi – visa klientu apkalpošana, ātra reaģēšana uz izsaukumiem. Pat, atceros, bija atnācis meistars, vilka vairāk kā stundu man to kabeli iekš mana dzīvokļa, pēc nedēļas Lattelecom piezvanīja, apvaicājās, vai esot apmierināts ar meistaru darbu un tā tālāk. Tanī ziņā, patiešām, cepuri nost. Bet, ne jau par to te būs šis interesantais (bēdu) stāsts.

Vairāk būs saistīts ar to, ka nupat, pāris dienas atpakaļ, sakarā ar pārvākšanos uz citu dzīvesvietu, gribēju savam pieslēgumam (telefons + optiskais internets) samazināt tikai optiskā interneta ātrumu, tad, nu, te sākās… Turpināt lasīt

14. jūnijs – komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Bezkaislīgā statistika vēsta, ka 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas deportēja 15 443 cilvēkus – 8275 vīriešus un 7168 sievietes. Starp deportētajiem bija 3741 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Deportēto etniskais sadalījums bija: 81,3% latvieši, 11,7% ebreji, 5,3% krievi, 1,7% vācbaltieši un citi. Pavisam no 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem miruši 6136 cilvēki jeb apmēram 40%, tai skaitā 43 cilvēki miruši ceļā, 700 cilvēki nošauti ieslodzījuma vietās, 3453 cilvēki miruši nometnēs, 1940 cilvēki miruši nometinājumā.

Tā raksta vietnē gulags.wordpress.com… citēšu tālāk:

Rokassomiņa un Latvijas karodziņš, ko 1941. gada 14. jūnijā līdzi paņēma deportētā Alīda Lidija Jakoviča.

Pilnu rakstu lasiet te. ©LV.lv

EP vēlēšanas '09

Neaizgāju nobalsot. Kāpēc tā? Atbilde pavisam īsi un konkrēti- nav īsti par ko un nav mazākās vēlmes atkal aizdoties dēļ tā, ka joprojām zinu, ka ātri vien ievēlētie cilvēki saeimas jūklī izgāzīsies tāpat, kā tas jau bijis visus šos iepriekšējos gadus. Nu, pārlieciniet, ka tā nebūs.

Varbūt arī otrs iemesls- arī laikam pazaudējis savā papīru jūklī būšu to vēstuli, kur bija norādīts mans vēlēšanu iecirknis un vēlētāja kārtas numurs. It kā varēja jau pazvanīt un noskaidrot to visu, taču nezkāpēc neceļās roka to visu darīt.

Nezkāpēc liekas, ka tomēr visa šitā padarīšana ir joprojām cilvēku čakarēšana, ka joprojām viss būs labi, mēs darīsim ko solām…, bet kā ir reāli? Solīts taču makā nekrīt. Pietiek ar to, ka redzu, kas notiek manā deguna galā – gājēju pārejas nav sataisītas, skolas verās ciet… Kāds kaut ko dara šajā lietas labā? Piedodiet, bet nē.

Un vēl- tagad notiek Eiroparlamenta vēlēšanas. Viss no mazas valstiņas ir izstiepts lielā Eiropas līmenī. Vai jums tā nešķiet, ka tie paši cilvēki tur augšā nesēž, kas vēl toreizējā Šķēles laikā tur nesēdēja? Tas gan vairāk par to Šlesera mūli domāts, kas tagad rotā katras piektās mājas sienu un stūri Rīgas centrā.

Tie paši vēži, tikai citā kulītē, piedodiet. Parādiet, ka bez vēlēšanām jūs tur augšā kaut ko darat lietas labā, ne tikai solat. Tad varbūt padomāšu aiziet un godīgi kādu iebalsot. Un netēlojiet bērnudārzu nezinot, kas tagad jādara.

Labi, pietiks cepties. Uz brīdi vismaz vieglāk palikās, bet cik ilgi? Jāiet pie dabas laukā vismaz. Uz dārzu svaigu gaisu paelpoties.