Galvenais ir vilciena mērķis, nevis sola krāsa

Pats izbrīnījos, kad atklāju, cik viegli ieraudzīt to, kādi īstenībā esam, braucot pārpildītā vilcienā. Uzreiz ir redzams, kuram rūp tikai viņa personiskais komforts, kurš ir gatavs pat izlikties, ka guļ, lai “nepamanītu”, ka citam viņa sēdvieta būtu vairāk vajadzīga, kurš aiz bailēm nekad nevienam neko neiebildīs un pats visu ceļu dusmosies uz sevi, ka ir tik “mīksts”, bet kurš, neraugoties ne uz kādām neērtībām, domās ne tikai par to, lai pašam būtu kur sēdēt.

Pakavēsimies brīdi pie šīs vilciena metaforas. Kā tas izskatītos, ja cilvēks, atrazdams vietu vilcienā Rīga–Daugavpils, izņemtu no somas spilvenu un segu, zem sēdekļa novietotu mazu ledusskapīti, izvilktu tādu pašu mazu televizoriņu ar dekoderi un aiz loga mēģinātu piestiprināt portatīvo satelīta antenu? Un tad sev pateiktu: “Priecājies, mana dvēsele, tagad tev ir viss nepieciešamais, lai veiktu šo ceļojumu uz Latvijas otro lielāko pilsētu!” Pats rakstu un smejos – šis cilvēks laikam sagatavojies dzīvot vilcienā! Bet vai viņš nav līdzīgs bagātniekam, par kuru lasām šodienas Evaņģēlija lasījumā? Man šķiet, kad Jēzus stāstīja šo līdzību ļaužu pulkam, noteikti klausītāji nodomāja: “Vai, cik gan neaptēsts ir šis bagātnieks!” Bet bieži vien Jēzus teiktajā pietiek ielikt savu vārdu, lai ieraudzītu, ka īstenībā stāsts ir par mums pašiem. Turpināt lasīt

Leo. Pēdējā bohēma

Biju vakar uz Nacionālā teātra izrādi “Leo. Pēdējā bohēma“.

Izrādes īss apraksts

Ievērojamais latviešu gleznotājs Leo Kokle reiz, tālajos sešdesmitajos, uzgleznoja sava drauga, jaunā, talantīgā mūziķa Raimonda Paula portretu. Pienācis laiks „parāda” atdošanai, un Raimonds Pauls mūzikā ir „uzgleznojis” Leo.

Būdams kuprītis un zinādams, ka mūžs nebūs garš, Leo dzīvi svinēja, aizraudams sev līdzi veselos un kļūdams par Rīgas mākslinieku bohēmas dvēseli – namatēvu, kura durvis atvērtas visiem, kam māksla ir dzīvesveids un riebj pelēkā ikdiena aiz loga. Kaut arī liktenis Leo atņēma staltu augumu, tomēr dāvāja ne tikai talantu, bet arī mīlestību, ģimeni, draugus un panākumus. (Izvilkts no “Nacionālā teātra” mājas lapas”) Turpināt lasīt

Pirmā Advente

Pirmā Advente… kas tā tāda vispār ir? Daudzkārt esmu aizdomājies. Laiks, kad gribās kaut ko mainīt, laiks pirms Ziemssvētkiem… varbūt laiks priekš vienkārši kopā pabūšanas? Ārā arī sasnidzis viss balts, ka aizmirsušās ikdienas rūpes un problēmas. Priecāsimies un gaidīsim. To īsto un vienīgo. Kristus atkal piedzimšanu. To, kas patiesībā ir visas šīs gaidīšanas pamatā. Tādēļ nekad neskrienu pakaļ lielveikalu lampiņām un pirmssvētku drudzim, kā arī iesaku Tev, mans dārgais lasītāj, apstāties un padomāt. Ieklausīties savā sirdsbalsī… dzirdi? Kad Tu to pēdējo reizi darīji?

Es arī apstāšos. Tur, savas dzīves ceļa malā, lai apskatītos, kurp eju un kurp vēlos doties.

Par dzeltenajām bākugunīm

Protams šis nav nekāds jaunums Rīgas ielās, taču beidzot nobriedu par to uzrakstīt. Joks tāds, ka šovakar vakar vakarā stāvot ar draudzeni pieturā, gaidot autobusu, skatos – brauc apsargi ar iedegtām dzeltenajām bākugunīm un pārskrien pie luksofora sarkanās gaismas ar visiem skaņas signāliem.

Tad nu, radās jautājums, kā tur īsti ar to lietu kopumā ir. Papētīsim, ko saka ceļu satiksmes noteikumu 47. pants:

47. Iedegta mirgojoša oranža (dzeltena) bākuguns nedod priekšroku. To lieto, lai pievērstu citu ceļu satiksmes dalībnieku uzmanību un brīdinātu tos par iespējamām briesmām. Mirgojoša oranža (dzeltena) bākuguns obligāti jāiededz transportlīdzekļu vadītājiem, kas:

47.1. pavada transportlīdzekļus, kuri pārvadā sevišķi smagas vai lielgabarīta kravas;

47.2. pavada tādu transportlīdzekļu kolonnas, kuri pārvadā sprāgstvielas, radioaktīvas vielas vai spēcīgas iedarbības indīgas vielas;

47.3. uz ceļa veic ceļa uzturēšanas, kā arī citus remonta vai avārijas seku likvidēšanas darbus;

47.4. vada traktortehniku ar divām piekabēm.
(Grozīts ar MK 11.08.2009. noteikumiem Nr.921)

Nu, lūk. Ja esi gudrs, tad tāpat jābūt skaidrai bildei par to, ka pie sarkanā pārbraukt ar dzeltenajām bākugunīm (par skaņas signālu pat nerunājot) kategoriski aizliegts.

It kā vēl nedaudz, Gūglē parokoties, atklājās, ka apsardzes firmām esot atņemtas zilo bākuguņu licences. Tad nu, jautājums rodas – kāda velna pēc tad viņi vēl ar šīm dzeltenajām bākugunīm un skaņas signāliem zīmējās?

Vai ta jau atkal cauri?

Kad aiz loga sāk palikt aizvien vēsāks un prasās jau pēc kādas vējjakas, tad tas jau laikam nozīmē vienu – vasara nu ir galā. Kaut kā nepierasti mazliet tomēr pēc tik liela šīs vasaras karstuma, kurš apciemoja mūs.

Kaut kā te sen neesmu rakstījis, jo, kā iemeslu minēšu, ka man ir jauna darba vieta. Nu, ne gluži, ka citā firmā strādāju, bet sanāca tā, ka noliktava, kurā jau labu laiku (būs jau ceturtais gads) strādāju, pārvācās prom uz Ķekavu. Kaut kā nepierasti (stunda jākratās darba busiņā tikai uz vienu pusi), bet … varbūt ir laiks pārdomāt dzīvi un pieņemt pārmaiņas?

Nu jā. Laikam jau jāapsveic daudzi ar pirmā septembra iestāšanos!