Un atkal jaunas dzīves sākumos…

Laikam jau ik pa laikam te iestājas klusums. Šoreiz tā nopietnāk, bet tam ir savs izskaidrojums. Vārdu sakot, laptops, kuru lietoju teju jau vairāk kā divus gadus, nobruka. Ja ir interese, tad var tantei Gūglei uzjautāt par MSI PR210 :) Tā, lūk.

Galu galā, domāju, ka šis Ziemsvētku laiks ir tāds kā liels pārdomu un klusuma periods, kura paša sākumā paliku bez sava kompanjona. Labi jau labi – paspīdzināju vēl kādu nedēļu, taču beigās nabags ņēmu un galus atdeva – USB sāka čakarēties, beigās vēl cietais disks kļūdu izmeta, ka lai bekapoju visu informāciju, taču man jau tur ko bekapot nebija – tikko pārlikts no nulles un tā.

Tā nu nomocījos kādas nepilnas divas nedēļas, beigās nospļāvos, noliku uz visaugstākā plauktiņa, lai rij putekļus. Tikmēr pabaudīju mobilā interneta labumus – manā telefonā ir Opera Mobile aplikācija, caur kuru var lielās lapas virināt gandrīz tikpat labi un ātri, cik ar parasto kompjūteru. Vienīgi flash atbalsta un vēl visādu, citādu lietu nav, kas maisa ikdienā informācijas uztveri. Iepazinu mobilo YouTube versiju un tādā garā. Teikšu pat, ka diezgan ērta lieta, ja atrodies ceļojumā. Vienīgi tas mobilais tīkla pārklājums varētu vietām būt labāks. Turpināt lasīt

Nostaļģija

Padzēsu ārā sen nekustinātos RSS avotus no sava Google Rīdera (kopumā 26 un šis cipars, iespējams, pieaugs) un uznāca zināma nostaļģija – vai tiešām daudzi tā vienkārši pamet blogosfēru un aiziet savās (citās) dzīves gaitās? Saprotu, ka ģimene un tā, daudzi nopietnāki palikuši, taču kādu rindiņu dažu reizi var jau ieskribelēt. Pārmaiņas pēc, protams. Labi, ka vēl virs ūdens visus pie dzīvības dažu reizi uztur tādi blogu giganti kā Miks, Kristaps, Kaspars, dažu reizi arī Signis :) Ja vēl kādu piemirsu, atvainojiet, paturpināšu nākamreiz. Tāpat visus uzreiz neuzskaitīšu – te bija tikai tādi, lielākie. Komentāros piebikstiet, ja nu kas.

Birokrātija

Domāju, ka katrs jau no mums būs saskāries ar tādu lietu kā birokrātija. Pārsvarā visas vajadzīgās valsts iestādes, kur kārtojamas darīšanas, būs vai nu izmētātas pa visu pilsētu, vai nu arī, ja viss notiks zem viena jumta, būs viens aktīvs kabinets un kaudze ar rindā stāvošajiem, kad pie dokumentu kārtošanas tiksi tikai apmēram pēc divām stundām. Tas labākajā gadījumā. Sajūta kā jau īstenā banānu republikā dzīvojot. Tas, līdz šim, bija manis pieredzētais no personīgās dzīves, līdz…

…pagājušo nedēļu, nu jau ar savu jauno sieviņu, aizdevos uz Rēzekni, jo viņai uzvārda dēļ bija pase jāmaina. Arī domāju no sākuma, ka būs apmēram tās divas stundas rindā jāsēž, kamēr tiksim pie dokumentu iesniegšanas, bet biju pārsteigts, kad ieraudzīju PMLP jaunās telpas Rēzeknē. Izrādās, ka tur tagad viss uz vietas – fotografēšanās, dokumentu iesniegšana un citas lietas. Kad ieradāmies, pirms mums bija apmēram 20 cilvēku gara rinda, kuru apkalpoja apmēram nepilnas pusstundas laikā un nekādu galvassāpju. Šajā ziņā rēzekniešu priekšā – cepuri nost, jo atcerējos, kā man, pirms, nu jau apmēram 5 gadiem, bija mainīt pasi, Gaujas ielā, Rīgā – rinda apmēram ar 50 cilvēkiem, pa visu ēku, ja labi, viens strādājošs kabinets, fotografēties arī jāskrien vēl sazin uz kurieni… nu, pilnīgs vāks. Nemaz par rindas izstāvēšanu nerunājot. Protams, uz pases izņemšanu rindas nekādas… cik tad tur – aizej paraksties, pārbaudi vēlreiz savu datu pareizību un visa lieta darīta.

Labi, tas jau no šodienas viedokļa skatoties, bija sen. Varbūt arī Rīgā ir kaut kas šajā ziņā mainījies?

Par to, kā tas viss patiesībā sākās…

Izrādās, ka patiesība par blogošanos man ir pavisam citādāka un lielākā daļa jau to, cik nojaušu, nezina. It kā te kaut kādos vecos ierakstos tika minēts, ka esmu sācis 2007. gada 26. maija vakarā, taču… teikšu nē. Kā izrādās, parakājoties vēl globālā tīmekļa plašumos, var uziet vēl vecākus manis rakstītos ierakstus.

Nu, lūk. Te arī tas, par ko es runāju. Pirmais ieraksts, ja pareizi noprotu, iekš Orb.lv bloga, iznāk 2006. gada 29. oktobris, taču tam visam paralēli vēl uzveidoju tādu kā alternatīvu iekš My Opera blogiem, kur pirmais ieraksts ticis datēts ar 2006. gada 15. decembri. Tas vēl pirms laikiem, pirms vēl ar WordPress plašumiem iepazinos.

Ja pareizi atminos, tad pie tā vainojams Archijs, jo, kādu vakaru, IRC čatā sēžot, skatos – ienāk kaut kāds čoms ar man tik dikti pazīstamu segvārdu. Pirmais, ko padomāju – vou, varbūt tas Arčijs, ko reāli dzīvē pazīstu? Izrādījās, ka pavisam cits, tikai kļička kaut kā stipri līdzīga un arī vārdā Artūrs. Nu, lūk. Kaut kā sākām toreiz klabināties par visādām lietām un es viņam prasu: “Eeem, klau. Kas tā vispār ir par bāzi tai tavai lapai apakšā?” un tā arī, laikam, tai tālajā 2007. gada maijā sākās šī ēra, kopš uz WordPress platformas sēžu.

Secinājumi par to visu?

Kaut kā dažreiz, tā vienkārši sēžot un pārdomājot dzīvi, iedomājos, ka kādreiz taču bijām “jauni un zaļi” – viss likās skaistāks, jautrāks, taču tagad kaut kā viss liekas nedaudz pieklusis. Blogeri nāk un iet. Vecie nododas nopietnākām nodarbēm, bet tas jau nenozīmē, ka šī sfēra kā tāda tiek pamesta pavisam. Kā jau mēdz sacīt: “Viss plūst, viss mainās”, tad arī te notiek tas pats. Ja kādreiz patika ierakstīt tādus īsākus ierakstus un drukāt teju vai piecas reizes dienā, tad tagad esmu izsvēris rakstīt varbūt retāk, taču ar kaut kādu domu. Tādā veidā sākot piekopt kaut kādu konkrētu saturu. Jā, arī par gramatiku un pareizrakstību (par ko jau šeit rakstīju) runājot.

Labi, par tiem īsajiem rakstiņiem runājot – lūk, tagad ir Twitter, kur arī visi īsie pieraksti tagad paliek, tādēļ jau laikam dažos blogos ir tāds klusums. Visa ikdienas sāpe (140 zīmēs) tiek izbrēkta tur. Nobeigumā atcerējos kaut ko tādu:

Esmu pārgājis uz Twitteri. Atpakaļ tik drīzi negaidiet! ;)

(iThink.lv – “Dekorāciju maiņa”)

Varbūt jāsāk atgriezties šajos, vecajos ūdeņos? Galu galā, profilaksei, lai jau daudzmaz uzturētu sakarus, var ieklabināt gan te, gan tur, gan varbūt vēl kaut kur, taču šī nebija atvadu vēstule. Ja aiziešu, tad varbūt kaut kā pavisam klusītēm, nevienam tā īsti nemanot. Nepatīk to visu afišēt.

21. gadsimts: tehnoloģiju progress vai nožēla?

Uzvilka mani šovakar uz domām “Tautas balsī” (LNT) redzētais materiāls (precīzi neatradu, bet, re, kur “Dienas” raksts) par to, ka tagad uz iPhone ir aplikācija, kas atļauj ar mobilā telefona starpniecību izsūdzēt garīdzniekam savus grēkus. Tad nu sāku domāt.

Pirmām kārtām, nekādā ziņā neatbalstu. Grēksūdzei jābūt privātai. Ne tādā ziņā, ka rakstot īsziņu, vai kādā citā veidā, bet patiešām privātai. Pats kā katoļticīgais varu teikt vienu, ka paši priesteri (mācītāji) ir tieši tādēļ, ka viņi ir Dieva izredzētie jeb tā sauktie starpnieki starp cilvēkiem un “to tur augšā” un, tas, ka tu tagad aizej izsūdzēt, piemēram, katoļu priesterim savus grēkus, tas paliek viss anonīmi un nekur nedrīkst izpausties. Reāli padomājot, kāda vairs tur anonimitāte, ja tas notiek ar kaut kādu telefona starpniecību?

Vispār runājot. Dikti liela nožēla par 21. gadsimtu kā tādu. Visi kaut kur stūros salīduši – sūta virtuālas vēstules, bučiņas, apskāvienus un tā tālāk, un tā joprojām, bet… bieži aizmirstam viens otram acīs paskatīties. Pat kauns visus tos ziņu portālus lasīt. Vai tiešām noriet viens otru kā suņiem interneta plašumos tagad ir modē? Mans ieteikums – satikties reāli un izrunāt aci pret aci kā vecos, labos laikos.

Par izglītību runājot. Tagad visādi e-žurnāli sadomāti, visādas e-lietas… pat internetu jau no pirmās klases, bezmaz vai sāk mācīt. Sanāk jau interesants fakts, ka bērns drīzāk iemācās pazīt datora klaviatūru, nekā izkopt savu rokrakstu. Vai mūsu bērni šajā tehnoloģiju progresa nākotnē pazīs arī tādu lietu kā grāmatas? Labi, atzīšos, ka neesmu nekāds dižais grāmatu lasītājs, bet nu tomēr, saviem bērniem nenovēlētu atstāt novārtā šīs jau gadsimtiem ilgi iegūtās un izkoptās tradīcijas.

Vai tu pats, atminies, kad pēdējo reizi, piemēram, kādam parastā pasta vēstuli ar roku rakstīji? Jā, pats esmu rakstījis. Bija tāda lieta. Forši no vienas puses un mīļi reizē. Kaut kā reizēm domāju, ka gribētu pie tā visa atgriezties, bet… tehnoloģijas pārņem visu. Nedaudz skumīgi, bet fakts. Varbūt, ka reāli nav nemaz tik traki, ko? Grūti pat iedomāties vairs savu dzīvi bez mobilā telefona un visām apkārtējām tehnoloģijām, lai gan reizēm var mēģināt pārvarēt gribēšanu. Gandrīz kā gavēnis. Varbūt vērts pamēģināt?