Līdzīgi kā pagājušo gadu, arī šogad, ar draudzeni kopā, pabijām “Muzeju naktī 2009″, tikai nedaudz citādākā gaismā un atmosfērā. Jāsaka, nedaudz gan mierīgāk, nekā citus gadus, jo nestāvēju garās rindās un nedzinos pēc tām uzlīmītēm, ko dod pie katra muzeja.

Pirmais, pabijām koncertzālē “Ave sol”, kura šogad pirmo reizi piedalās šajos pasākumos. Tur tika stāstīts par šīs baznīcas vēsturi un tai skaitā arī nedaudz uzzināju daudz jauna par Rīgas vēsturi kopumā – kādēļ vispār šis dievnams ticis uzcelts. Uzzināju arī, ka viens no brāļiem Kokariem, tas, kurš Gvido, ir diezgan liels tērpu pazinējs un mākslinieks. Tika izstādīta arī neliela modes skate. Jāsaka interesanti. Paklausījāmies arī šo to no paša kora “Ave sol” repertuāra, Imanta Kokara vadībā un jā – tagad es saprotu, kādēļ viņi abi joprojām ir tie labākie!

Tālāk aizstaigājām līdz Andrejsalai, kur apskatījām nelielo amatieru izstādīti iekš Naivās mākslas muzeja. Diktam jau mīļš man vispār šis Rīgas nostūris, lai gan reti sanāk te iegriezties.

Tālāk sekoja Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs, kur daudz jauna un interesanta uzzinājām par pašiem māksliniekiem kā tādiem. Izrādās, ka Rūdolfs Blaumanis pēdējos savas dzīves gadus tika pavadījis Rīgā, tieši Alberta ielas piektajā stāvā, kur patlaban atrodās šis muzejs. Un vēl interesants fakts, ka viņš tur kopā ar gleznotāju Jāni Rozentālu uzturējies, kuriem abiem pašā ēkas (vēl sestajā stāvā) augšstāvā blakus bijušas darba istabas. Tā, ka viens no otra, droši vien, ir krietni ietekmējies par viņu abu darbiem runājot.

Nedaudz ieturējām pauzīti iekš Caramel Rouge. Tad tālāk sekoja Latvijas Nacionālās Mākslas muzeja apmeklējums. To izstaigājām diezgan ātri, jo rinda uz to virzījās pat diezgan ātri un pašā muzejā pārvietošanās bija pa speciāli iezīmētu maršrutu, tā, ka cauri tikām pat ātrāk, nekā bija plānots un redzēts pa ceļam tur bija daudz.

Tālāk doma bija aizstaigāt līdz Paula Stradiņa Medicīnas Vēstures muzejam. Ieraudzījām divas garās rindas, kas centās tikt iekšā muzejā pa vienīgajiem, mazajiem vārtiņiem, prātā man bija viena vienīga doma: “What of hell is goin’ here?”. Aizgājām tālāk. Iegriezāmies Zvaigznes ABC grāmatnīcā, Valdemāra ielā, pavadījām kādu laiciņu grāmatu valstībā, kur, kā izrādās cilvēku arī biezs pat pēc pusnakts. Un visi kā sagribējuši lasīt grāmatas. Beigās, caur Vecrīgu izstaigājot, secināju vienu- štrunts, ka šogad tik maz redzēts, bet tik un tā – vērtīgi.

Ceru, ka nākošgad tradīcijas caur Latvijas muzejiem turpināsies un varēs apskatīt vēl neapskatīto.

P.S.: Paldies Googlei par linkiem un norādēm šo rakstu veidojot.