Uzvilka mani šovakar uz domām “Tautas balsī” (LNT) redzētais materiāls (precīzi neatradu, bet, re, kur “Dienas” raksts) par to, ka tagad uz iPhone ir aplikācija, kas atļauj ar mobilā telefona starpniecību izsūdzēt garīdzniekam savus grēkus. Tad nu sāku domāt.
Pirmām kārtām, nekādā ziņā neatbalstu. Grēksūdzei jābūt privātai. Ne tādā ziņā, ka rakstot īsziņu, vai kādā citā veidā, bet patiešām privātai. Pats kā katoļticīgais varu teikt vienu, ka paši priesteri (mācītāji) ir tieši tādēļ, ka viņi ir Dieva izredzētie jeb tā sauktie starpnieki starp cilvēkiem un “to tur augšā” un, tas, ka tu tagad aizej izsūdzēt, piemēram, katoļu priesterim savus grēkus, tas paliek viss anonīmi un nekur nedrīkst izpausties. Reāli padomājot, kāda vairs tur anonimitāte, ja tas notiek ar kaut kādu telefona starpniecību?
Vispār runājot. Dikti liela nožēla par 21. gadsimtu kā tādu. Visi kaut kur stūros salīduši – sūta virtuālas vēstules, bučiņas, apskāvienus un tā tālāk, un tā joprojām, bet… bieži aizmirstam viens otram acīs paskatīties. Pat kauns visus tos ziņu portālus lasīt. Vai tiešām noriet viens otru kā suņiem interneta plašumos tagad ir modē? Mans ieteikums – satikties reāli un izrunāt aci pret aci kā vecos, labos laikos.
Par izglītību runājot. Tagad visādi e-žurnāli sadomāti, visādas e-lietas… pat internetu jau no pirmās klases, bezmaz vai sāk mācīt. Sanāk jau interesants fakts, ka bērns drīzāk iemācās pazīt datora klaviatūru, nekā izkopt savu rokrakstu. Vai mūsu bērni šajā tehnoloģiju progresa nākotnē pazīs arī tādu lietu kā grāmatas? Labi, atzīšos, ka neesmu nekāds dižais grāmatu lasītājs, bet nu tomēr, saviem bērniem nenovēlētu atstāt novārtā šīs jau gadsimtiem ilgi iegūtās un izkoptās tradīcijas.
Vai tu pats, atminies, kad pēdējo reizi, piemēram, kādam parastā pasta vēstuli ar roku rakstīji? Jā, pats esmu rakstījis. Bija tāda lieta. Forši no vienas puses un mīļi reizē. Kaut kā reizēm domāju, ka gribētu pie tā visa atgriezties, bet… tehnoloģijas pārņem visu. Nedaudz skumīgi, bet fakts. Varbūt, ka reāli nav nemaz tik traki, ko? Grūti pat iedomāties vairs savu dzīvi bez mobilā telefona un visām apkārtējām tehnoloģijām, lai gan reizēm var mēģināt pārvarēt gribēšanu. Gandrīz kā gavēnis. Varbūt vērts pamēģināt?
