Par astoņpadsmito…

Pie Alda, tas, kurš Hofmanis, lasu sekojošas rindas:

Pirms kādiem gadiem 20, liekas, tas bija 87. vai 88. gads, es skolā atļāvos pionieru nozīmītes vietā pie uzvalka piespraust auseklīti un atteicos iestāties komjaunatnē. Šis pats auseklītis pēc dažām nedēļām tika atņemts un es pats ar zilu aci un saplēstu uzvalku vilkos mājās. Pats vien biju vainīgs – ar draugiem daudzoties gar dzelzceļu, ieklīdām Čierīša krievu skolai pietuvinātajā teritorijā. Tajā laikā biju jauns un brīva Latvija bija mans ideāls. Pēc tam jau nāca lielā demonstrācija krastmalā, autobusu kordons ap Brīvības pieminekli, barikādes un puči un galu galā Brīvā Latvija.

Izlaižot rindkopu, lasām tālāk…

Vakar, gandrīz 20 gadus kopš auseklīšu laika, Pie Humberta man iedeva sarkanibaltisarkano lentīti, svētki taču. Tā īsti nedomājot spraudu pie krūts. Taču tas lepnums, tas prieks, ka esmu Latvietis tā arī neparādījās. Liekas, ka citiem arī bija līdzīgi, jo vairāk tika spriests par to, kāds ir pareizais simboliņa valkāšanas leņķis, nevis par to kur esam un ko darām, par Latviju.

Pilns raksts.

Aizdomājos. Ja godīgi, vai tad mūsdienās nav līdzīgi? No vienas puses jā – jūties kā patriots savā valstī, bet… kaut kur, teikšu kā ir – pietrūkst sava “Es”. Savas pārliecības par Latviju kā tādu kopumā.

Par to auseklīša nēsāšanu runājot, vai tad tagad nav līdzīgi? Vakar vakarā, gar “Origo”, Rīgā, dodoties “Humberta” virzienā, bija diezgan līdzīgs piemērs Alda rakstītajam: skatos- pie trolejbusu pieturas kautiņš. Domāju, ka daži iedzēruši tur tikai tā – joka pēc dūres vicina, bet nē – lasu vēlāk twitter.com plašumos, ka…

Pie Origo masveida kautiņš. Kādi 10 slāvu tautības treniņbiksieši nesmādē nevienu garāmejošo latvieti. /via @VetrasPutns/

Domāju, vai nav cūcība – vēl tālajos Padomju gados okupēt Latviju, sākt dzīvot te, radīt savus pēcnācējus un sākt uzstādīt savus noteikumus? Vai tiešām ar dūru vicināšanu var pierādīt tikai savu lielo “Es”? Ko tie treniņbiksieši tādā veidā cenšas pierādīt? To, ka latvietim būs pēkšņais respekts pret viņu tautību kā tādu? Neesmu nedz rasists, nedz tautā saukto urlu nīdējs, bet vakar paša acīm redzētais liek domāt savādāk.

Skumji, bet fakts. Varbūt der jau tik vecā, bet lietderīgā frāze no kaķa Leopolda multfilmu laikiem: “Ребята, давайте жить дружно?”* Pieņemsim varbūt tomēr otru tādu, kāds viņš ir? Tomēr latvietis ir un paliks šīs zemes īstais saimnieks, lai arī zem kāda karoga nebūtu. Un šie ir Mūsu Valsts svētki.

*“Bērni, dzīvosim draudzīgi?” – no krievu valodas.

No rietumiem – atpakaļ austrumos?

Lasot un skatoties savas vecās sabirušās ziņas, uzdūros pēdējā “De Facto” raidījuma tematam par to, ka, iespējams, atgriezīsimies atpakaļ Krievijas savienībā.

Bet tikmēr Latvijas mēģinājumi izrāpties no pašreizējās krīzes nav palikuši nepamanīti arī pasaulē. Turpinot de facto aizsākto tradīciju ārvalstu ekonomistu skatu no malas šoreiz uzklausījām pazīstamo Krievijas ekonomistu Mihailu Hazinu. Viņš pieder pesimistisko ekspertu frontei un uzskata, ka cerēt uz drīzu atkopšanos ir naivi. Hazins teic ka ar Krievijas atbalstu dzīve Latvijā būtu bijusi vieglāka. (ltvpanorama @ YouTube)

[youtube:http://www.youtube.com/watch?v=AiKgPfNyeJ4]
YouTube

Manas domas par redzēto liek domāt, ka patiesībā Krievijai jau no laika gala ir bijusi liela ietekme, tad nu jautājums- ko mēs vispār darām Eiropā?

Ja vēl palasa plaši un daudz vēstures grāmatas, tad sanāk, ka, lai cik kari šeit Latvijā ir bijuši, vienmēr esam centušies mukt no lielā kaimiņa – krieva. Bet, ko tas mums deva? Vārda brīvību? Un tālāk- aizas mala? Iekšā Eiropā tikai tāpat- principa pēc, jo “daudzi” tā vēlējās?

Ziniet, te daudzkārt der teiciens- vienmēr ir labi, kur mūsu nav. Un Eiropā, manuprāt, mēs neesam mēs paši, bet kāds cits… nu, atzīstiet. Lai gan, vispār – kas slikts būtu tagad, ja paliktu tajā pašā krieva pusē?

Tipiska nedēļa Latvijā

Pirmdiena: Meteora terors Latvijā;
Otrdiena: Cilvēks vantīs, kurš lūkojas uz Rīgas meitenēm;
Trešdiena: Būvlaukumā atrod aizvēsturiska dinozaura skeletu;
Ceturtdiena: Daugavā redzēta Nesija;
Piektdiena: Kurzemē grants karjerā atklāj dimantu atradnes;
Sestdiena: Vecrīgā skraida Sniega cilvēks un biedē iedzīvotājus;
Svētdiena: Mūrniece paziņo, ka patiesībā ir vīrietis jeb pirmais transvestīts politiskajā elitē un uz darbu vairs nenāks;

via

Krīze valstī – tumšas ielas?

Sākšu ar to, ka atbraucu aizvakar vakarā vēlu uz Latgali. Precīzāk uz Viļāniem. Un ziniet, kas mani pirmais pārsteidza? Tumšas ielas! Neviena paša apgaismojuma apkārt! Dīvaini, bet fakts.

Paskatījos pulkstenī – apmēram vienpadsmit vakarā, bet gandrīz tumšs kā peklē. Saprastu, ja vēl kaut kur pilsētā kāds laternu stabs būtu ieslēgts, bet nu biju pārsteigts – apmēram 3km rādiusā, cik ar draudzeni līdz viņas mājām gājām, neviena paša iedegta ielu apgaismojuma. Stulba un nekomfortabla sajūta.

Dīvainākais jau, ka, cik zinu, tad te pa nedēļas nogalēm daudzi piedzērušies jaunieši, kā jau pārsvarā visās mazizmēra vietās, mēdz izārdīties ar automašīnām, bet kur likties gājējam, kurš pat tumsā neredz, kur savu kāju likt, kad viens, piedodiet, idiots pretī brauc ar tālajiem uguņiem un spīdina tieši acīs?

Vispār, jautājums – ir vēl kāda zināma Latvijas pilsēta, kur vispār naktīs pat neviens laternu stabs iekšā netiek degts? Labi, saprotu, ka valstī ir krīze, bet nu ne jau šādā ekonomēšanas režīmā… ai, sviests…