Kristaps raksta…  

Nedzer, kad brauc pie stūres – tādu mācību šodien dabūju ar velosipēdu braucot. Bet, par visu īsumā pēc kārtas.

Pēc darba ar velosipēdu iegriezos tuvējā Statoilā riepas piepumpēt. Iegāju paņemt enerģētiskos dzērienus, lai nedaudz skaidrāks prāts. Tā nu ar to vienu bundžiņu rokās devos mājup.

Turpat netālu, pie Dreiliņu Maximas, skatos, viens sīkais izlec priekšā ar savu velosipēdu, skatos – te pa labi, te pa kreisi cenšās pabraukt man garām – galarezultātā saskrējāmies ar priekšējiem ratiem, puse mana enerģētiskā izlija, paķēru turpat esošo grāvi. Smieklīgākais, ka velosipēds palika rokās, uz priekšējā rata bremzējot. Attapos, nometu zemē, nespēdams to noturēt, paskatījos atpakaļ – sīcis arī pakaļas ar visu savu vellapēdu. “Tu vesels?”, jautāju viņam. Viņš neko. “Всё в порядке?” – pārjautāju krieviski. Piekrītoši pamāja. Tātad – криевс. Nedaudz šoks bij par notikušo, bet tas no sērijas – gadās arī tā…

Vakar noskatījos “Zebras” veidoto sižetu par to, kā tad brauc autovadītāji Albānijā. It kā biju par šo valsti kā tādu dzirdējis, bet… par autovadītāju (braukt)prasmi – tas bija patiešām šoks.

LTV1 raidījums ‘Zebra’ ciemojas Albānijā un secina, ka šajā valstī satiksmes haoss pārspēj gandrīz visu iepriekš redzēto. Jo īpaši tad, ja autovadītāju redzeslaukā parādās ceļu policists: viņa funkcijas paliek noslēpumā tītas, bet momentā izveidojas sastrēgums, kas pazūd tikai kopā ar pašu likuma pārstāvi.

Video pats šeitan.

Nu, kādam vēl ir kādi jautājumi par to, ka Latvijā autobraucēji ir dikti nekulturāli, kuri (pat) ceļu satiksmes noteikumus neievēro?

Piektdienas rīta humora devai.

[youtube:http://www.youtube.com/watch?v=UM4T-8gp0pc]
YT

Mazliet agresīvi, bet… tādi ir BMW autovadītāji…

via

Tulkots ar Google Translate. Orģināls.

[8:48:38] Krist2ps: iedomājies amerikāni kādu lasām šito? Wtf is pļeh?
[8:48:51] Krist2ps: čalis meklē visās vārdnīcās

/via skype/

PS: Pamanīju, ka šamais vēl labi iztulkojis manu uzvārdu

Šovakar, no darba, ar velosipēdu braucot, tepat, netālajā Lukoil degvielas uzpildes stacijā biju pārsteigts, bet par visu pēc kārtas.

Izdomāju tā īsi iegriezties, lai dēļ maziem iepirkumiem nevajadzētu siet savu “zirgu” pie staba. Paņēmu divus RedBull un minerālūdeni “Mangaļi”, devos pie kases.

Pārdevējai, skenējot svītru kodus, izvērtās šāds dialogs:
Es: - Labvakar.
Pārdevēja (krieviete): -А? Я не слышала. (Ko? Es nedzirdēju.)
Es (pēc neliela apmulsuma brīža, ka esmu laikam izgāzies, teicu to pašu, tikai krieviski): – Добрый вечер. (Labvakar.)
Pārdevēja: - Ну да. Добрый. (Nu jā. Labs.)

Jutos patiešām nedaudz izgāzies un apmulsis. Sāku domāt – vai latviešu valodas likums Valsts valodas likums (labots) tikai uz veikaliem attiecās? Kur palikusi visa attieksme pret latviešiem kā tādiem? Piemēram, patīk, kad iebraucot Statoilā, tev pat neko nesakot, pretī vienmēr smaidīga attieksme un pirmais tevi nosveicinās pārdevējs. Daudzkārt patīk, ja arī veikalos kasieres ir atvērtākas, nekā sēž ar dzelzs seju un dumi uz tevi skatās, cerībā, kaut tu ātrāk no turienes pazustu.

Nu jā. Varbūt vienkārši šai pārdevējai grūta diena aiz muguras bijusi. Centos nedaudz uzmundrināt kaut vai sasveicinoties, bet nu, laikam šoreiz nekā…

Šodien taču atcerējos apsveikt savu vecmammu, kurai 75. gadi jau paliek. Brangs mūžs aiz muguras. Tajā sakarā, šodien, atgriežoties no Liepājas, domāju, nopirkšu kādu puķīti, līdz gala rezultātā sanāca tās iegādāties pie pārdevējas, kura pārdeva tās iepretim Origo, kur trolejbusu galapunkts un apgriešanās aplis blakām. Saruna sanāca apmēram sekojoša:

- Nevēlaties kādu puķīti?

Viņa man izrāda visādas smukas rozes, rokās paņemot vairākas. Apskatos pārējās domīgi, bet vēl domāju, maku no kabatas izvilkdams.

- Šīs te, rozā, ir tādas smukākas.

Viņa nosaka. Beigās, padomāju, ka tomēr tā ir apaļa jubileja un saku, ka ņemšu kādas trīs, jautāju, cik tad maksā, uz ko viņa man atbild, ka vienu latu gabalā. Beigās, jutu, ka viņa tā jau tur visu dienu stāv un nespēj nevienam neko diži pārdot, man saka:

- Varbūt piecas par četriem latiem?

Nosmaidīju, noskaitīju makā četrus latus, iedevu tos pārdevējai un devos tālāk. Tikai prātā viena doma bija: “Vot, spekulanti!”

Jau twitterī rakstīju, bet jāuzraksta sīkāk. Tātad, šorīt, kā jau katru darba dienas rītu, uz darbu steidzoties, mēdzu pabraukt pāris pieturas ar trolejbusu, tā teikt, par zaķi. Bet nu šorīt bija savādāk – vietā, kuru pat grūti būtu iedomāties- stāvēja kontrolieri – tieši starp pieturām (Ūnijas un Nīcgales iela) iepretim tieši Purvciema tirgum.

Skatos, trolejbuss kaut ko dīvaini samazina gaitu, tā no sākuma nesapratu, kas par h***, bet beigās skatos – jā, stāv biļešu kontrole trīs cilvēku pavadībā. Iekāpj iekšā, sāk pārbaudi. Pienāk pie manis sieviete, saka, lai uzrādu biļetīti, bet es godīgi atzīstu, ka pabraucu tikai tepat trīs pieturvietas- nepaņēmu, jo, no rītiem neviens te vēl nav stāvējis un pārbaudījis. Ar smaidu izkāpju ārā īsi pirms savas vajadzīgās pieturas, samaksāju piečuku, viņa ātri man izraksta nelielu protokolu un vēl piebilst, ka reti jau gadās tādi cilvēki, kas savu vainu atzīst.

Noatvadījos ar smaidu sejā un tikai pie sevis nodomāju: “Huh, smagi gan noveicās, par cik piečuks šorīt tieši pa kabatai bija”

Beigās, jā – lasīju vēl iekš Twitter, ka ij biļešu kontrolieri, ij ceļu policija sarosījusies šodien. Kas notiek?