Mani divi santīmi

Kuriozs. Pāris dienas atpakaļ iegāju iekš Narvessen, kurš Rīgā, pie rātslaukuma atrodas. Nopirku minerālūdeni, kā arī vēl kaut kādu enerģētisko. Dodos kases virzienā. Izvelku no maka piecus latus, sniedzu pārdevējai.

Pēc brīža, skaitot atlikumu, viņa man jautā: “Two santims?” … uz mazu brīdi apmulsu un pārjautāju: “Divus santīmus?” … apstiprinoši, ar galvu pamājot: “Jā.” … uzmeklēju, protams, makā vēl divus santīmus un iedevu viņai.

Kaut kā aizdomājos. Laikam jau es arī pēc kāda ārzemnieka izskatījos.

Tā “mazliet” neveikli sanāca…

Imantā svētdienas rītā aizturēts jaunietis, kurš no kāda veikala bija pamanījies nozagt vairāk nekā 100 piepūstu balonu.

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes pārstāvis Toms Sadovskis aģentūrai BNS pastāstīja, ka 1983.gadā dzimušais vīrietis piegājis pie kāda Kleistu ielas veikala, kuram ārpusē pie durvīm bija uzstādīta balonu virtene ar vairāk nekā 100 baloniem.

Jaunais vīrietis paņēmis virteni un meties bēgt, tomēr veikala apsardze zādzību pamanīja, bēgli aizturēja un nodeva Valsts policijai.

Jaunietis paskaidroja, ka vēlējies paņemt tikai divus balonus, lai tos uzdāvinātu savai draudzenei. Tomēr, mēģinot paņemt balonu pāri, virtene atdalījusies un viņš satraukumā paķēris visus vairāk nekā simts balonus.

Policija sākusi kriminālprocesu par zādzību nelielā apmērā.

nra.lv

Mazliet sasmējos par šo rakstu. Pirmām kārtām, ja “šis jaunietis” nevarēja paņemt vienu balonu, nafig bija ņemt visu virteni? Un, interesanti, kurā melnajā tirgū pieņem mazlietotus, piepūstus balonus, ja jau policija sākusi izmeklēt lietu par nu “tik milzonīgu” apmēru? Bet, lai kā, drosmīgi jebkurā gadījumā. Galvenais, būs, droši vien, ko atcerēties un pēc pāris gadiem saviem bērniem stāstīt “kā es gāju spert balonus no lielveikala un dāvināt savai meitenei”.

Don’t drink and drive!

Nedzer, kad brauc pie stūres – tādu mācību šodien dabūju ar velosipēdu braucot. Bet, par visu īsumā pēc kārtas.

Pēc darba ar velosipēdu iegriezos tuvējā Statoilā riepas piepumpēt. Iegāju paņemt enerģētiskos dzērienus, lai nedaudz skaidrāks prāts. Tā nu ar to vienu bundžiņu rokās devos mājup.

Turpat netālu, pie Dreiliņu Maximas, skatos, viens sīkais izlec priekšā ar savu velosipēdu, skatos – te pa labi, te pa kreisi cenšās pabraukt man garām – galarezultātā saskrējāmies ar priekšējiem ratiem, puse mana enerģētiskā izlija, paķēru turpat esošo grāvi. Smieklīgākais, ka velosipēds palika rokās, uz priekšējā rata bremzējot. Attapos, nometu zemē, nespēdams to noturēt, paskatījos atpakaļ – sīcis arī pakaļas ar visu savu vellapēdu. “Tu vesels?”, jautāju viņam. Viņš neko. “Всё в порядке?” – pārjautāju krieviski. Piekrītoši pamāja. Tātad – криевс. Nedaudz šoks bij par notikušo, bet tas no sērijas – gadās arī tā…

Par autobraucēju kultūru

Vakar noskatījos “Zebras” veidoto sižetu par to, kā tad brauc autovadītāji Albānijā. It kā biju par šo valsti kā tādu dzirdējis, bet… par autovadītāju (braukt)prasmi – tas bija patiešām šoks.

LTV1 raidījums ‘Zebra’ ciemojas Albānijā un secina, ka šajā valstī satiksmes haoss pārspēj gandrīz visu iepriekš redzēto. Jo īpaši tad, ja autovadītāju redzeslaukā parādās ceļu policists: viņa funkcijas paliek noslēpumā tītas, bet momentā izveidojas sastrēgums, kas pazūd tikai kopā ar pašu likuma pārstāvi.

Video pats šeitan.

Nu, kādam vēl ir kādi jautājumi par to, ka Latvijā autobraucēji ir dikti nekulturāli, kuri (pat) ceļu satiksmes noteikumus neievēro? ;)