Atkal par finansēm jeb caurums makā II

Paturpinot iepriekšējā raksta tēmu, vakar atkal saskāros ar dīvainu lietu, ka es taču attapos, kamēr esmu uz slimības lapas (joprojām), esmu galīgi un pilnīgi gandrīz bez liekas kapeikas kabatā. Pat, gandrīz, tā teikt, nav par ko pat rēķinus nomaksāt.

Tad nu tādā situācijā sāku pārdomāt visus savus ienākumus/izdevumus un beigās izsecināju, ka, taču, lai minimāli izdzīvotu, vajadzētu vismaz Ls150 pēc maniem ieskatiem. Tā teikt, neko lieku, nekādas dižas un dārgas izklaides. Vienkārši tā – nomaksā savus ikmēneša rēķinus, kas man sniedzas vismaz 70 latu apmērā (tas uz doto brīdi), minimāli tēriņi pārtikai un vēl pavisam minimāli pats sev.

Brīdī, kad dzīve nosit tevi uz *irsas, tu beidzot sāc saprast lietu īsto cenu un būtību. Bet zinu, ka pēc tam viss būs vēl labākās vietās. via

Bet, taisnība vien ir. Vajag mācēt tikai nogaidīt.

LTV un jaunie politiskie raidījumi

Tikko, pārlasot savas iekrātās ziņas, uzdūros LTV Panorāmas YouTube ziņām. Tad izrādās, šajā jaunajā sezonā, iekš LTV, gaidāmi vēl trīs jauni politiskie raidījumi.

[youtube:http://www.youtube.com/watch?v=cwG-Dh5Z-b4]
YouTube

Tagad tā parēķinot, teju vai katru darba dienu ir vismaz pa vienam politiskajam raidījumam. Es tikai tā ceru, ka tas apgaismos mūsu ministriņu prātiņus pareizajā virzienā, ka nekādas “krīzes” patiesībā nav, kā dažs labs vēl joprojām uz lielās politiskās skatuves bļaustās…

Caurums makā, bet esmu laimīgs

Kādu laiku atpakaļ, dodoties bankomāta virzienā, domāju, jāpalūko, kas notiek manā naudas kontā. Skatos – wtf?! – tikai 15Ls palikuši vairs? Labi, sāku domāt, kur tad esmu pārtērējies par pagājušo mēnesi.

Sāku tak atminēties, ka pabiju tak Positivusā un sajutu kā ķieģelis noveļās no manas sirds, ka neko diži daudz tērējies nekur neesmu. Un vēl, galu galā – vasaras lielākais notikums pa visu jūlija mēnesi.

Kopumā ņemot- labi, valstī ir krīze, nedaudz var tomēr savās finansēs to sajust, bet sāku tad domāt- kā tad esmu dzīvojis līdz šim, kad vispār mēnesī, ja labi, 50Ls tikai bija pa rokai? Teiksiet- tie laiki ir pagājuši, bet tik un tā- var mēģināt izvilkt uz absolūto minimumu- nepirkt visādus dārgus sū* un tā tālāk.

PS: Labi, makā vēl piečuks stāv, bet redzēs – pirmdien algas diena… būs kaut kur jāaizņemās, lai arī to nepatīk darīt – pie mammas gribās tak aizbraukt.

Dižķibele manā skatījumā

Ja kādreiz Latvijā beigsies krīze tad mums būs jauna oficiāla svētku diena , kas būs ierakstīta kalendārā ar sarkaniem burtiem.
/Ingus Mitenbergs via “draugiem.lv runā”/

Lai arī kā negribētos domāt, ka mani neskar šī dižķibele, jeb tautā pazīstamā krīze, tomēr kaut kādā mazā jomā kaut kas liek domāt par to visu. Nu, kaut vai blogošanās ziņā. Bet nu tas tā.

No vienas puses nespēju pat priecāties, ka ir darbs un tā tālāk, bet cik tad ilgi tā priecāsies? Pa vienu pagājušo nedēļu vien runājot, no mana darba izlidoja kopā četri cilvēki. “Štatu samazināšana” – tā viņiem tika iegalvots. Labi, ja vēl tos jaunos laiž vaļā, viņi vēl kaut kur tomēr darbu dabūs, bet ko lai dara vecie?

Vakar pat, pie viena sena drauga ciemojoties, sanāca saruna par šito visu. Tiešām, vēlreiz saku – priecājos, ka nestrādāju kādā valsts iestādē, jo starp maniem draugiem un paziņām ir jau otrais gadījums, ka dēļ štatiem čaļi sēž mājās… vienkārši nav darba un dari ko gribi. Stulbi no vienas puses jau ir.

Ai, vispār man no vienas puses visas šitās lietas ir po* – paēdis esi, apģērbts arī. Uz darbu kādu laiku jau ar velosipēdu braukāju, tā, ka ekonomija arī sabiedriskā transporta ziņā. Un vēl par laimi uz maniem pleciem neviena dzīvokļa vai automašīnas kredīta, tā, ka dzīvot līdz ar to var. Ir jau kaut kādi mazie kredītiņi, bet ar tiem vēl izgrozīties spēju.

Nobeigumam tikai viens – tie visi, kas brēc, ka valstī ir krīze, paši vien savos vārdos ir sapinušies. Dzīve  no solījumiem. Tā jau tas laiks vien aizskrien kaut ko gaidot. Gaidot, ka kaut kas būs uz labu.

Kā ta man iet?

Nu tā. Laikam esmu kādu laiku sevi pieķēris te klusējot. Bet nu arī- cik var no savas puses vārīties? Jāpalasa arī pa šo brīdi pārējie, ko labu raksta. Tas nu tā.

Aj, citādi atkal šitā traka nedēļa- esmu darbos ieracies līdz ar ausīm, ja ne vēl augstāk. Pirmssvētku nedēļa un tā. Jācer, ka nākamā nedēļa būs mierīgāka šajā ziņā… bet nu vienīgais prieks ir mans velosipēds, ar kuru, nu jau kādu trešo nedēļu, pārvietojos uz darbu un atpakaļ. Un ziniet, ko? Vislabākais pārvietošanās līdzeklis šajos ekonomiskās krīzes apstākļos.