Ziniet, uznāk taču dažreiz pa kādam pārdomu brīdim un tad es sāku apdomāt, kas ir kas un ko es vispār daru. Tad nu arī par pašu blogošanu reizēm esmu iedomājies. Vai vispār ir kāda jēga no tā, ko es daru?

Jā, zinu, daudzi man teiks – nafig ar visādām muļķībām nodarboties, citi atkal, ka tā “plintes krūmā mešana” neko neatrisinās. Un tomēr – padomāju: “A kāpēc ne?” Neesmu jau, nedz, perfekts, nedz ideāls, taču vismaz es cenšos. Es daru to, kas man patiešām patīk. Un, domāju, šī ir laba izklaide tomēr garajiem vakariem.

Kāpēc es visu šo garo penteri tagad te rakstu jums, dārgie, lasītāji? Kaut kā tanī brīdī, kamēr karoju te, pāris dienas atpakaļ, ar sava bloga datu bāzes atjaunināšanu, iedomājos – varbūt vispār mest malā to visu padarīšanu, vai arī – sākt visu no pilnīgas nulles? Tad nu sāka izskanēt šie dažādie komentāri un viedokļi.

Liels paldies, protams, manam vārda brālim Kristapam Skutelim par iedvesmu no šī raksta – “Par sirdslietām” – daudz domāju, daudz. It kā rakstīt ir viens, bet vai priekš sevis vai citiem? Te atkal Kristaps trāpījis bija ar vienu no nākamajiem rakstiem “Par komentāriem blogos”. Citu reizi aizdomājos: “Jā, pie viņa ir apmēram 100 vai vairāk komentāru pie rakstiem, bet man nav neviena”. Bet, tad, kad kāds atkal ieraksta – tu piktojies, ka kāds kaut ko ne tā pateicis un tā tālāk. Labi, protams, ka komentārus nost neslēgšu no rakstiem, lai jau kāds izsakās, ja būs ko teikt. Galu galā – internets – tā tomēr ir vide brīviem cilvēkiem, nevis, lai kāds to mēģinātu pārtaisīt pa savam prātam.

Te nobeigumam gribu minēt – nerakstīšu, droši vien, līdz sirmam vecumam, jo, dzīvē gan ar laiku būs citas līdzvērtīgas nodarbes, bet, kamēr ir spēks un iedvesma – kāpēc neblogot? Un vispār – ja ir iedvesma un vēlme izteikties – dari to!