Iesākumam, nedaudz bildēs par pašu pasākumu… (kliko uz attēla, lai nokļūtu Flickr galerijā)

18-07-2009 (Positivus) [Flickr]

Tālāk runājot, pasākums izdevies. Sinead O’Connor redzēta, Moby arī. Izrādās, bija daudz iespaidīgāk, nekā piektdienas vakarā, klausoties Radio SWH, kurā tika translēts viss pirmais pasākuma vakars.

Atļaušos šoreiz nepiekrist Džeinas Tamuļevičas twitter akountā rakstītajam:

“Konora savākusi pūli, bet man kkā sajūta,ka tas nav festivāla formāts.” (via)

Pats redzēju Sinead O’Connor uzstāšanos un domāju pie sevis – tas bija tieši tas, kas varbūt tajā brīdī nepieciešams. Varbūt organizatori jau bija ieplānojuši pasākumā tādu daļu, kas kaut nedaudz līdzinātos paralēli Siguldā notiekošajiem opermūzikas svētkiem, uz kuriem daudzi dēļ Positivus pasākuma netika. Vismaz kaut kas baudāms pa visu vakaru un šis bija viens no labākajiem akustiskās mūzikas uznācieniem, kādu vispār es biju līdz šim redzējis.

Bet, tas jau nenozīmē, ka ar to viss bija galā. Bez tā visa daudzi no māksliniekiem bija vienkārši baudāmi. Tādā ziņā organizatoriem jāsaka liels paldies un viss festivāla formāts labi sanācis šogad. Lai arī kurp ietu – no viena festivāla gala uz otru – tur visu laiku pulcējās ļaudis un kaut kas notika visos galos. Tas bija tas, kas neļāva garlaikoties nevienu pašu brīdi. Vienu zinu teikt – lai tie pukstētāji paliek pukstētāji – atradīsies vienmēr par ko papukstēt un pakritizēt, taču es esmu apmierināts ar visu kopumā.

Prātā man vēl no festivāla palicis Moby sirsnīgums ar saviem “Thank You, Thank You, Thank You”… tas tiešām bija uzjautrinoši, bet izbaudīju visā krāšņumā šī mākslinieka sniegumu. Jāsaka – no visa pa biškucim – sākot no 90-tajiem gadiem, kad viņš vēl rakstīja savus Techno skaņdarbus, līdz pat mūsdienu Rock stila gabaliem – tas nedaudz vairāk par stundu.

Vēl kuriozs- svētdienas rītā, pēc visa pasākuma, uz mājām taisoties, ap kādiem 6 rītā, gaidot pirmo autobusu, Salacgrīvas autoostā, cilvēku, ka biezs. Pienāk autobuss, visi sāk lekt iekšā, skatos, domāju un saku draudzenei: “Eu, kā būtu, ja brauktu ar nākamo?” Tā domādams, skatos, pienāk viens čalis, piedāvādams aizvest līdz Rīgai. Tā sāku domāt – ja tiktu autobusā, būtu līdz Rīgai apmēram 2h kājās jāstāv, piekritu braukt. Izrādās – čoms ar taksometru. Par piečuku no katra ar mieru vest, lai tikai pašam nav garlaicīgi braukt visu šo ceļa posmu. Beigās savācāmies pieci braucēji – es ar draudzeni un vēl trīs jaunieši – divas meitenes un viens čoms. Galu galā – atbraucām ātri. Pat ātrāk, nekā biju plānojis. Samaksāju beigās desmitnieku, protams. Tagad vēl smaids sejā, iedomājoties par to lielo gaisa gabalu no Salacgrīvas līdz Rīgai ar taksometru…