Nu tā. Tas brīdis ir arī klāt, kad varu, cik nu ar lepnumu, paziņot, ka esmu nonācis līdz bezdarbnieka statusam. Kāpēc ar lepnumu? Tāpēc, ka darbs man bija tāds, ka brīvā laika vispār nekāda, par draugiem un ģimeni vispār varēju aizmirst. Labi, jā. Kāds teiks stulbi sēdēt bez darba, tur varētu piekrist, taču ir arī savi plusi – vismaz kādu brīdi jāpadzīvojās un jāsāk izbaudīt, ko neesmu izbaudījis nu jau apmēram pusotru gadu.
Tad nu, lūk. Kopš vakardienas mēģinu lēnā garā stāties šajā dikti garajā bezdarbnieku rindā, ap kuru jau rodas tik dažādi jautājumi. Kāpēc tik lielai Rīgai bezdarbnieku kantori nav sadalīti arī pa rajoniem, līdzīgi kā tas ir VSAA? Kaut kā liekas stulbi, ka apmēram 10 tūkstoši bezdarbnieku iet un stāv rindā pie viena kantora. Vai nav tā kā par traku? Šo jautājumu tak mūsu valsts vīri varēja atrisināt un piešķirt papildus finansējumu. Sajūta, ka viens kantoris vismaz par trijiem uzreiz strādā. Stulbi, bet līdz tam докатились*. Vispār tas jau būtu cits stāsts, bet liekas, ka mūsu valstī visi procesi pret visiem Eiropas lēmumiem ir pilnīgi otrādi un aplami – kur būtu vajadzīgs finansējums, tur viņa nav un otrādi. Katrs nu dzīvo un bāž visu pa kabatām kā nu māk.
Ai, lai nu kā nebūtu, esmu laimīgs. Vismaz uz pāris mēnešiem. Jācenšas savu dzīvi savest kārtībā visos jautājumos un ar skaidru galvu sākt patiešām ko jaunu un varbūt nebijušu.
*esam nonākuši – tulk. no krievu valodas