Kāds man vispār pateiks – kas tas vispār laiks tāds ir? Viņš vienmēr skrien, skrien un kaut kur paliek – pats pat nezinu kur… saule lec un riet, atkal lec, un atkal riet- tā aiziet visa mana dzīve kā tādā nebūtībā.

Interesants fakts, ko šodien lasīju “Ilustrētajā zinātnē”- par to, kā īsti veidojās tās zvaigžņu grupas, ko mēs par galaktikām saucam.

Skaidrojums ir tāds, ka galaktikas centrā atrodas ne vien liels skaits zvaigžņu, bet arī ļoti daudz putekļu un gāzes, ko sevī uzsūc melnais caurums. Gāze, kas tiek ievilkta melnajā caurumā, veido virpuļus – līdzīgi kā ūdens iztek no vannas. Šī virpuļošana ap melno caurumu bieži vien norisinās ar daudzu tūkstošu kilometru sekundē lielu ātrumu. Tādējādi gāze sakarst līdz miljoniem grādu, vienlaikus emitējot ļoti spēcīgu starojumu.

(Ilustrētā zinātne (12/2009), 10. lpp.)

Tad, lūk- vēl rodas jautājums- kurp dodas laiks un kurp mēs paši? Kas ir aiz šīs “melnā cauruma” robežas? Vai tur eksistē dzīvība?

Šie un vēl daudzi jautājumi lai labāk paliek neskarti, priecājos nodzīvot šodienu un sagaidīt vēl rītdienu, ko Dievs man devis.

Bilde no tejienes.