Pirms aiznesu atpakaļ (paņemta tikai jau pasen, bibliotēkā), vakar tajā pašā grāmatā, par ko jau rakstīju, ieraudzīju vēl kādu interesantu rindkopu. Padalīšos ar jums…
Mīlestība nav paradums, saistības vai pienākums. Tā nav mīlestība, par ko dzied romantiskās dziesmās. Mīlestība vienkārši ir.
Nu, tā. Tagad var laimīgi šo grāmatu likt nost.
Lasu patlaban kādu labu grāmatu (nosaukums mazliet zemāk) un acīs “iekrita” šādi interesanti vārdi:
Sengrieķu valodā ir trīs vārdi, kas apzīmē mīlestību: eros, philos un agape.
Eros – normālas, veselīgas jūtas, kas valda starp diviem cilvēkiem un kalpo dzimtas turpināšanai.
Philos – mīlestība, ko izjūtam pret saviem draugiem. Tās ir jūtas, kas manī strāvo pret tevi un citiem cilvēkiem. Kad eros liesmas pierimst, pārus kopā satur philos.
Agape – visaptveroša mīlestība, kas pilnībā pārņem tos, kuri to spējīgi izjust. Kas to reiz piedzīvojis, zina, ka pasaulē nekam citam nav jēgas. Tā ir mīlestība, ko pret cilvēci izjuta Kristus. Viņa mīlestība bija tik varena, ka izmainīja cilvēces vēsturi un zvaigžņu gaitu debesīs.
No hronikām. Par trīs mīlestības veidiem: eros, philos, agape. (Paulu Koelju “Mīlestība. Atziņu izlase”)
Nu tā. Kā jau mēdz sacīt, viss vecais kādreiz atgriežas. Un atkal tautās ir palaistas 7 lietas, kas jau savulaik te bija rakstītas, tikai savādākā formā. Paldies Natalie par stafetes nodošanu man. Pamanīts pavisam netīši iekš sava Google rīdera akounta.
Tad nu atbildēšu uz sadotajiem jautājumiem:
1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
- Pateicos Dievam par katru nodzīvoto brīdi.
2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
- Acis. Tās nekad nemelo.
3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
- Draudzeni. Vienkārši gribās reizēm taču pabūt kaut kur tālu prom no visiem.
4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
- Īrisu – Ābolu maizītes. Pirktas RIMI. Ļoti garšīgas. Iesaku.
5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
- Laikam jau, ka mamma…
6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
- Ja jautā par pilnmetrāžas filmām, tad veco, labo franču “Dobermann (1997)”. Taču, ja par seriāliem, tad “The Pretender (1996-2000)”.
7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
- Neesmu īpaši aktīvs grāmatu lasītājs, taču dotajā brīdī cenšos izlasīt Ksaverija Knoca grāmatu “Sekss, kādu nevarat iedomāties. Laulātajiem, kuri mīl Dievu.” Ļoti iesaku visiem tiem, kas cenšas veidot attiecības. Ļoti interesants skatījums uz attiecībām kā tādām kopumā, laužot stereotipu, ka katoļu baznīca (it kā) ir krietni savādāka no sabiedrības.
Labi. Laikam jau pieņemts, ka jādod tālāk stafete. Tad, nu, kā nākamos vēlētos dzirdēt – Laacz, Toms, McEnroy, Jokerz, Cyxob, MrSerge, Signis … laikam jau pietiks. Jāskatās, kā visa šī lieta tālāk tautās aizbīdīsies. Ā, re. Kamēr te rakstu, skatos, ka Beāte jau atbildējusi.
Kaut kad aizpagājušās nedēļas nogalē pats personīgi atklāju, kā izrādās, vēl vienu Rīgas feinu pasēdētavu, bāru, grāmatu lasītavu, vai kā tur vēl – “Pie Humberta”.
Kā jau viņi paši savā vietnē www.humberts.lv raksta:
“Pie Humberta” ir grāmatu veikals, lasītava un bufete. Veidojot “Humbertu” esam mēģinājuši radīt vietu, kurā mēs paši justos labi un, lai grāmatas, lasīšanu un visu ap to, padarītu pieejamāku, tveramāku un patīkamāku, lai veidotu interešu biedrus un vairotu lasīšanas prieku labā kompānijā. Turpināt lasīt
Attēlā: Rodžers Šucs (Roger Schütz), jeb visiem labi zināmais brālis Rožē (Frère Roger (1944-2005)), kopienas Taizé dibinātājs.
Kopš Brāļa Rožē dibinātās Tezē kopienas iesākuma ir pagājis nu jau vairāk kā sešdesmit gadu. Grāmata “Dievs var vienīgi mīlēt” apkopo viņa bagātajā dzīvē izauklētās domas un atziņas. Tās balstītas dzīves pieredzē — ceļā uz kopienu, ikdienas vienotībā ar brāļiem, kopīgo lūgšanu skaistumā un nemitīgajā saskarsmē ar daudzajiem tūkstošiem jauniešu, kas nedēļu pēc nedēļas ierodas Tezē, lai rastu atbildi saviem dzīves jēgas meklējumiem.
Gan viņiem, gan savu grāmatu lasītājiem Brālis Rožē vēlas atklāt, kur meklēt sirdsmiera, cerības un brālīgas cilvēcības avotu, — paļāvībā uz Dievu un Viņa dāvāto mīlestību. (No franču valodas tulkojusi Aija Balode)
Tas nedaudz ievadam.
Vispirmām kārtām – šī grāmata iemāca paraudzīties uz pasauli nedaudz savādāk. Apstāties kaut pie tām lietām, kurām daudzi ikdienā garām paiet. Ja šīs lietas sauktu vārdos, tās būtu žēlsirdība un mīlestība pret apkārtējiem, kas dažreiz tiešām daudziem pietrūkst. Jā, arī paļāvības uz Dievu, ka viņš tomēr ir visas dzīves centrā.
Vairāk vai mazāk šī grāmata ir kā paša Rodžera Šuca personīgās piezīmes un reizē autobiogrāfija par viņu pašu. Izrādās, nemaz arī nezināju, ka pašas kopienas dibināšanā, liela pateicība ir arī pāvestam Jānim XIII, kā arī Kalkutas mātei Terēzei, ar kuriem brālis Rožē ir gājis, ja tā var teikt, roku rokā.
Tiem, kas vēlas rast kādu sirdsmieru par visu apkārt notiekošo, iesaku izlasīt.