Ja kādreiz Latvijā beigsies krīze tad mums būs jauna oficiāla svētku diena , kas būs ierakstīta kalendārā ar sarkaniem burtiem.
/Ingus Mitenbergs via “draugiem.lv runā”/
Lai arī kā negribētos domāt, ka mani neskar šī dižķibele, jeb tautā pazīstamā krīze, tomēr kaut kādā mazā jomā kaut kas liek domāt par to visu. Nu, kaut vai blogošanās ziņā. Bet nu tas tā.
No vienas puses nespēju pat priecāties, ka ir darbs un tā tālāk, bet cik tad ilgi tā priecāsies? Pa vienu pagājušo nedēļu vien runājot, no mana darba izlidoja kopā četri cilvēki. “Štatu samazināšana” – tā viņiem tika iegalvots. Labi, ja vēl tos jaunos laiž vaļā, viņi vēl kaut kur tomēr darbu dabūs, bet ko lai dara vecie?
Vakar pat, pie viena sena drauga ciemojoties, sanāca saruna par šito visu. Tiešām, vēlreiz saku – priecājos, ka nestrādāju kādā valsts iestādē, jo starp maniem draugiem un paziņām ir jau otrais gadījums, ka dēļ štatiem čaļi sēž mājās… vienkārši nav darba un dari ko gribi. Stulbi no vienas puses jau ir.
Ai, vispār man no vienas puses visas šitās lietas ir po* – paēdis esi, apģērbts arī. Uz darbu kādu laiku jau ar velosipēdu braukāju, tā, ka ekonomija arī sabiedriskā transporta ziņā. Un vēl par laimi uz maniem pleciem neviena dzīvokļa vai automašīnas kredīta, tā, ka dzīvot līdz ar to var. Ir jau kaut kādi mazie kredītiņi, bet ar tiem vēl izgrozīties spēju.
Nobeigumam tikai viens – tie visi, kas brēc, ka valstī ir krīze, paši vien savos vārdos ir sapinušies. Dzīve no solījumiem. Tā jau tas laiks vien aizskrien kaut ko gaidot. Gaidot, ka kaut kas būs uz labu.
