Vai ta jau atkal cauri?

Kad aiz loga sāk palikt aizvien vēsāks un prasās jau pēc kādas vējjakas, tad tas jau laikam nozīmē vienu – vasara nu ir galā. Kaut kā nepierasti mazliet tomēr pēc tik liela šīs vasaras karstuma, kurš apciemoja mūs.

Kaut kā te sen neesmu rakstījis, jo, kā iemeslu minēšu, ka man ir jauna darba vieta. Nu, ne gluži, ka citā firmā strādāju, bet sanāca tā, ka noliktava, kurā jau labu laiku (būs jau ceturtais gads) strādāju, pārvācās prom uz Ķekavu. Kaut kā nepierasti (stunda jākratās darba busiņā tikai uz vienu pusi), bet … varbūt ir laiks pārdomāt dzīvi un pieņemt pārmaiņas?

Nu jā. Laikam jau jāapsveic daudzi ar pirmā septembra iestāšanos!

Dzīve kā vāverei ritenī

Aj, pa nedēļu sakrājies bija tik liels pārgurums, ka atnākot mājās, apsēdos dīvānā, ieslēdzu tv kasti, lai paskatītos vakara pārraidi, kuras laikā atlūzu, bet tagad pamodies skatos apkārt, kā arī pulkstenī, ko īsti sadarīt.

A ko gribi – darbā šī nedēļa no rītā apmēram 9 līdz 19 norāvies esmu, par cik mums priekšniecība neprot vēl preci pa noliktavām izvietot un laikā izdalīt. Labi, varbūt ar laiku tas viss aiz muguras būs, savādāk galīgi tāda sajūta – pamosties pirmdienā, attopies – piektdienā… vai tas ir normāli, ja eksistē tikai darbs, darbs, darbs? Vai arī- cik gadus dzīvodams, neesmu varbūt vēl pieradis pie šīs lielpilsētas straujajiem tempiem?