Kad tu pēdējo reizi teici paldies?
Piemēram, cenšos būt pateicīgs un pieklājīgs, par visu dzīvē runājot. Nezkāpēc tāda sajūta, ka mēs ikdienā skrienam, skrienam, bet… tā arī nekad neapstājamies, lai pateiktu tik vienkāršu vārdiņu, ko sauc par “paldies”…
Interesanti, ka, jo tālāk no Rīgas, jo cilvēki vairāk atvērtāki paliek, kā arī sabiedriskāki. Tas pierādāms kaut faktā, piemēram, kāpjot ārā no Rīga-Cēsis autobusiem – vienmēr, kad teiksi paldies šoferim, viņš vienmēr tev atsmaidīs un laipni kaut novēlēs jauku atlikušo dienas daļu.
Vai tad tā nebūtu dzīvot daudz vieglāk, kaut pasmaidot vienkārši otram? Zinu, pats arī daudz no dzīves vēl tikai mācos, bet, tā ir patiešām liela skola, kurai pat ne gala, ne malas nav.
Tādēļ ņemam, sabužinam otru, paskatamies acīs un… vienkārši pasmaidam. Dumi jau izklausās, bet kā tu pret otru, tā pret tevi izturēsies.
Dzīves patiesība.
