Par to, kā tas viss patiesībā sākās…

Izrādās, ka patiesība par blogošanos man ir pavisam citādāka un lielākā daļa jau to, cik nojaušu, nezina. It kā te kaut kādos vecos ierakstos tika minēts, ka esmu sācis 2007. gada 26. maija vakarā, taču… teikšu nē. Kā izrādās, parakājoties vēl globālā tīmekļa plašumos, var uziet vēl vecākus manis rakstītos ierakstus.

Nu, lūk. Te arī tas, par ko es runāju. Pirmais ieraksts, ja pareizi noprotu, iekš Orb.lv bloga, iznāk 2006. gada 29. oktobris, taču tam visam paralēli vēl uzveidoju tādu kā alternatīvu iekš My Opera blogiem, kur pirmais ieraksts ticis datēts ar 2006. gada 15. decembri. Tas vēl pirms laikiem, pirms vēl ar WordPress plašumiem iepazinos.

Ja pareizi atminos, tad pie tā vainojams Archijs, jo, kādu vakaru, IRC čatā sēžot, skatos – ienāk kaut kāds čoms ar man tik dikti pazīstamu segvārdu. Pirmais, ko padomāju – vou, varbūt tas Arčijs, ko reāli dzīvē pazīstu? Izrādījās, ka pavisam cits, tikai kļička kaut kā stipri līdzīga un arī vārdā Artūrs. Nu, lūk. Kaut kā sākām toreiz klabināties par visādām lietām un es viņam prasu: “Eeem, klau. Kas tā vispār ir par bāzi tai tavai lapai apakšā?” un tā arī, laikam, tai tālajā 2007. gada maijā sākās šī ēra, kopš uz WordPress platformas sēžu.

Secinājumi par to visu?

Kaut kā dažreiz, tā vienkārši sēžot un pārdomājot dzīvi, iedomājos, ka kādreiz taču bijām “jauni un zaļi” – viss likās skaistāks, jautrāks, taču tagad kaut kā viss liekas nedaudz pieklusis. Blogeri nāk un iet. Vecie nododas nopietnākām nodarbēm, bet tas jau nenozīmē, ka šī sfēra kā tāda tiek pamesta pavisam. Kā jau mēdz sacīt: “Viss plūst, viss mainās”, tad arī te notiek tas pats. Ja kādreiz patika ierakstīt tādus īsākus ierakstus un drukāt teju vai piecas reizes dienā, tad tagad esmu izsvēris rakstīt varbūt retāk, taču ar kaut kādu domu. Tādā veidā sākot piekopt kaut kādu konkrētu saturu. Jā, arī par gramatiku un pareizrakstību (par ko jau šeit rakstīju) runājot.

Labi, par tiem īsajiem rakstiņiem runājot – lūk, tagad ir Twitter, kur arī visi īsie pieraksti tagad paliek, tādēļ jau laikam dažos blogos ir tāds klusums. Visa ikdienas sāpe (140 zīmēs) tiek izbrēkta tur. Nobeigumā atcerējos kaut ko tādu:

Esmu pārgājis uz Twitteri. Atpakaļ tik drīzi negaidiet! ;)

(iThink.lv – “Dekorāciju maiņa”)

Varbūt jāsāk atgriezties šajos, vecajos ūdeņos? Galu galā, profilaksei, lai jau daudzmaz uzturētu sakarus, var ieklabināt gan te, gan tur, gan varbūt vēl kaut kur, taču šī nebija atvadu vēstule. Ja aiziešu, tad varbūt kaut kā pavisam klusītēm, nevienam tā īsti nemanot. Nepatīk to visu afišēt.

Melnā Mamba – krāpnieki blogeru vidū?

Kādu laiku atpakaļ, saskāros ar diezgan pazīstamu lapu- Melnā Mamba.

Skatījos savā RSS lasītājā, kad parādījās šis ieraksts. Domāju, ka nu vecā, labā mana pazīstamā MM (Melnā Mamba) pēc diezgan ilga klusēšanas pārtraukuma atgriezusies tautās, vēl piedevām nomainījusi bloga izskatu. Tiktāl labi, līdz…

…apmēram pēc pāris dienām sanāca skaipā neliels dialogs ar reālo Melno Mambu, jeb Madaru:

[2010.07.03. 14:15:01] Madara: Tas blogs melnamamba.lv nav vairs mans. Domēnu jau atpakaļ NICam pirms mēneša, un tagad to nopirkuši kaut kādi pī , lai pačakarētu nervus man

Labi, nemēģināšu īsti minēt, kas to visu aiz tā domēna dara, bet krāpnieki mēdz būt arī blogeru apvidū. Stulbi, bet fakts.

Kāpēc neblogot?

Ziniet, uznāk taču dažreiz pa kādam pārdomu brīdim un tad es sāku apdomāt, kas ir kas un ko es vispār daru. Tad nu arī par pašu blogošanu reizēm esmu iedomājies. Vai vispār ir kāda jēga no tā, ko es daru?

Jā, zinu, daudzi man teiks – nafig ar visādām muļķībām nodarboties, citi atkal, ka tā “plintes krūmā mešana” neko neatrisinās. Un tomēr – padomāju: “A kāpēc ne?” Neesmu jau, nedz, perfekts, nedz ideāls, taču vismaz es cenšos. Es daru to, kas man patiešām patīk. Un, domāju, šī ir laba izklaide tomēr garajiem vakariem.

Kāpēc es visu šo garo penteri tagad te rakstu jums, dārgie, lasītāji? Kaut kā tanī brīdī, kamēr karoju te, pāris dienas atpakaļ, ar sava bloga datu bāzes atjaunināšanu, iedomājos – varbūt vispār mest malā to visu padarīšanu, vai arī – sākt visu no pilnīgas nulles? Tad nu sāka izskanēt šie dažādie komentāri un viedokļi.

Liels paldies, protams, manam vārda brālim Kristapam Skutelim par iedvesmu no šī raksta – “Par sirdslietām” – daudz domāju, daudz. It kā rakstīt ir viens, bet vai priekš sevis vai citiem? Te atkal Kristaps trāpījis bija ar vienu no nākamajiem rakstiem “Par komentāriem blogos”. Citu reizi aizdomājos: “Jā, pie viņa ir apmēram 100 vai vairāk komentāru pie rakstiem, bet man nav neviena”. Bet, tad, kad kāds atkal ieraksta – tu piktojies, ka kāds kaut ko ne tā pateicis un tā tālāk. Labi, protams, ka komentārus nost neslēgšu no rakstiem, lai jau kāds izsakās, ja būs ko teikt. Galu galā – internets – tā tomēr ir vide brīviem cilvēkiem, nevis, lai kāds to mēģinātu pārtaisīt pa savam prātam.

Te nobeigumam gribu minēt – nerakstīšu, droši vien, līdz sirmam vecumam, jo, dzīvē gan ar laiku būs citas līdzvērtīgas nodarbes, bet, kamēr ir spēks un iedvesma – kāpēc neblogot? Un vispār – ja ir iedvesma un vēlme izteikties – dari to!

Pārmaiņu laiks…

…pirmajā aprīlī? Teiksi, tas taču ir kāds 1. aprīļa joks, bet nē- nopietni. Sagribējās kādu nelielu pārmaiņu, tādēļ pamainīju nedaudz savam blogam izskatu, tas, lai no malas nebūtu tā, ka galīgi jau blogošanu esmu aizmirsis. Ne jau arī gluži, ka būtu kāda jubileja (līdz tai vēl mazliet jāpaciešas), bet tomēr. Lēnām, bet jāsāk atgriezties dzīvē- tas ir- pie blogošanas.

Un jā- apsveicu ar pavasari.