A. Mariņina "Viss ir citādi"

Neatradis nevienu no viņiem otrajā klubā, es jau grasījos braukt uz vēl kaut kurieni, taču pēkšņi sapratu, ka nāvīgi gribu ēst un, ja nekavējoties neapsēdīšos pie galda, gluži vienkārši atstiepšu kājas. Vajadzēja vien palikt. Tiesa gan, sirdī vēl mājoja cerības stariņš iepazīties ar jauku meiteni, tomēr mans garastāvoklis ātri sabojājās, un es, stūķēdams iekšā savas vakariņas, pat aizmirsu vērties uz visām pusēm kandidatūru meklējumos. Jā, klubs bija pārstājis būt moderns, un tas bija ļoti pamanāms. Publika pavisam citāda, gan virtuve kļuvusi sliktāka, gan viesmīļi izlaistāki, gan meitenes, kuras es tomēr paspēju ievērot, izskatījās pēc lētām, narkotikas lietojošām palaistuvēm. Nekas nav agrāk, viss ir citādi… Velns viņu zina — kas! Bezjēdzīgi nosists vakars, bezjēdzīgi iztērēts skanošais. Par to naudu es savās mājās būtu varējis veselu nedēļu šiki pieēsties no tuvējā lielveikala.

(Izvilkums un rindkopa no Aleksandras Mariņinas romāna “Viss ir citādi” otrās nodaļas)

A. Mariņina - Viss ir citādi
©

Par autori:

Tātad, A. Mariņina, īstajā vārdā – Marina Aleksejeva, dzimusi 1957. gadā, līdz 1971. gadam dzīvojusi Ļeņingradā, kur beigusi speciālo angļu valodas vidusskolu un N. Rimska-Korsakova mūzikas skolu. 1979. gadā absolvējusi MVU Juridisko fakultāti, strādājusi IeM Akadēmijā, kur pētīja noziedznieku rīcības psiholoģijas aspektus.

Mariņina ir vairāk nekā 30 zinātnisko darbu autore, nozīmīgāko — Crime and Crime prevention Moscow izdevis ANO Romas Noziedzības un justīcijas institūts UNICRI.

Mariņinas romāni tulkoti vairāk nekā 20 valodās, pēc tiem uzņemts TV seriāls “Kamenska”, bet 2003. gada martā Maskavas Zvaigžņu laukuma bruģī iemūrēta slavas zvaigzne ar Krievijā vislielākās tirāžas izdoto romānu autores — Aleksandras Mariņinas vārdu.

Par romānu “Viss ir citādi”:

Aleksandras Mariņinas jaunais romāns sākas ar bērēm: miris turīga biznesmeņa Mihaila Rudenko brālis Vladimirs. Rudenko plašā ģimene šķiet neparasti saliedēta: visi dzīvo kopā un nesper ne soli bez autoritatīvāko ģimenes locekļu sprieduma un vērtējuma. Bet…Vladimira nāves apstākļi liecina, ka viņš ir nozāļots un to izdarīt varēja tikai kāds no ģimenes. Izmeklēšanas gaitā pakāpeniski atklājas, ka “viss ir pavisam citādi” – gan cilvēku jūtas, gan veidi, kādos viņi cenšas cits ar citu manipulēt. Patieso attiecību saknes slēpjas tālā pagātnē. Taču šoreiz cilvēks, kura acīm notikumi skatīti un kuram uzticēts tos izprast, nav milicijas darbinieks, bet profesionāls sportists, maksas cīņu dalībnieks. Pārciestā autokatastrofa viņu piespiedusi kļūt par mājas treneri Rudenko meitai…

(No grāmatas “Viss ir citādi” aizmugurējā vāka)

Mans viedoklis kopumā par šo grāmatu.

Vispirmām kārtām jāatzīstas – esmu diezgan slinks grāmatu lasītājs un daru to reti, taču šī ir ļoti ērti un “ātri gremojama”, jeb kā mana draudzene izteicās – no vieglās literatūras plauktiem nākusi grāmata.

Interesantākais ir tas, ka viena grāmatas lielā nodaļa sastāv no uzreiz vairāku, atsevišķu romāna personāžu stāstiem, līdz ar ko pats lasītājs ir iesaistīts arī šajā notikumu virpulī. Pats līdz pusei apmēram esmu izlasījis, bet, domāju, ka tuvākajās dienās to piebeigšu līdz galam. Bet nu jā – autorei cepums par izcilo ieguldījumu šī romāna tapšanā!

P.S.: Vismaz kāds prieks un atslodze no visas ikdienas, par visu atvaļinājuma laiku kopumā runājot.

Atvaļinājuma piezīmes #3

Vasara jau cauri. Atvaļinājums arī. Lai arī vēl viena diena palikusi vairs, taču tā var teikt. Par atvaļinājumu runājot, tas godam daudzmaz pagājis. Pirmo nedēļu pabiju pa Rīgu, ta Līgatni, beigās aizbraucu uz Latgali atpūsties pāris dienas un nu, tagad jau otrās nedēlas lielāko daļu pa Līgatni pūšos.

Tā jau laiks te tāds- ta apmācies, ta saulains, bet vasarīgs. Padarīts arī daudz. Kartupeļi uz lauka novākti, cik nu daudz mums viņi ir – kas jau arī pats galvenais. Tā jau bez tiem arī āboli dārzā netrūkst, kas no koka birst ik mīļu brīdi.

Un tomēr – ir labi paņemt kaut mazu atslodzi no visa – lielpilsētas darbiem un visām lietām. Labi, tagad nedomāšu par to visu negatīvo, tam atlicināšu laiku domāt visu nākamo nedēļu, kad būšu atkal atpakaļ darbos no nelielās atpūtas. Divas nedēļas ir tieši laiks, lai normāli atpūstos, jo, domāju, ka trešā nedēļa būtu nedaudz jau par traki daudz. Bet nu… dzīvosim- redzēsim.

Atvaļinājuma piezīmes #2

Nu tā. Uz pāris dienām esmu prom, tā teikt, no visas civilizācijas uz Latgali atbraucis ciemos. Visādi lauku labumi, atpūta – tas ir tieši tas, kas man visu laiku bijis nepieciešams.

Labi, vienā atzīšos – zagt no kaimiņiem internetu nav labi, bet, ja galīgi nav citas iespējas un pieejas te, tad nu jāizmanto, cik nu var. Un cenšos godīgi- tā, lai vismaz citiem apkārtējiem (vakar vakarā, piemēram piefiksēju, ka bez manis te vēl 4 lietotāji vienu rūteri izmanto) tīklu pārāk nesabremzētu. Bet nu, kas var būt labāks?

Aiz loga šobrīd laiks izskatās tāds dikti saulains, lai gan mākoņu te netrūkst. Vakar vakars gan tāds riebīgs bija – Viļānos un Rēzeknes pusē lija lietus, lai gan jācer, ka tiešām uz nedēļas vidu atkal karstu laiku sola, kā daudzi mēdiji apkārt raksta.

Jāpadzīvo vēl kādu dienu pa tejieni, tad laikam uz civilizāciju atpakaļ. Bet jā – Latgale ir mans mīļākais un tuvākais Latvijas nostūris, lai ko daudzi par tejieni neteiktu.

Atvaļinājuma piezīmes

Nu tā. Sen nekas te nav rakstīts sevis sakarā. Kaut kā pēdējā laikā aizvien mazāk sanāk te kaut ko iedrukāt. Iespējams, čivinātājs vainīgs, kur savas ikdienas gaitas atzīmēju. Jāgaida, kamēr nokrašos (xe, xe, xe (trīsreiz spļauju pār plecu, cerībā, ka tā diezvai notiks)). Bet nu labi, prieks, ka var arī te ik pa laikam iegriezties. Vecajās mājās.

Kā jau minējos, man ir sācies ilgi gaidītais atvaļinājums. Tas arī ir lielākais prieks un tikai pēc pirmās nedēļas aizvadīšanas, saproti, ka nu beidzot ir brīvs. Sāku daudz ko apsvērt, kaut ko pārdomāt, ko būtu vērts mainīt savā dzīvē. Varbūt, no vienas puses, kaut ko dikti un krasi mainīt būtu diezgan grūti, taču pa biškucim kaut ko var, tikai īsti vēl neesmu izlēmis, kurai lietai lai labāk pieķerās klāt. Laikam jau jāsāk pierast ar domu, ka jāceļās agrāk, jāielien rīta dušā, tad labas brokastis – vismaz diena labi var sākties, savādāk esmu sevi pieķēris pie domas ilgi no rīta vāļāties un neko nedarīt. Sauciet mani par Gārfīldu (mīlu gardas maltītes un ilgi, ilgi gulēt), bet nu jāmaina kaut kas. Ieteikumi? Idejas? Ko tu dari, lai no rīta labāk justos?

Offtopiks. Šovakar tiekamies pie Laacz?

Velo diena #2

Pirmām kārtām – man beidzot ir sācies atvaļinājums. Jāsāk apkopot domas, kas saistītas ārpus darba un jāizbauda daba, kas ir tepat aiz loga. Bet nu, par visu pēc kārtas.

Vakar pēcpusdienā sadomāju, ka jāuzzvana brālim un ar velo līdz vecāķiem jāaizbrauc. No manām mājām, Purvciemā, braucamgabals līdz Vecāķiem sanāk apmēram 16,3km vienā virzienā.

Te karte. Par apzīmējumiem uz kartes: A- sākumpunkts (attiecīgi E – galamērķis), B – te sākās speciālais veloceļa (uzreiz pār Čiekurkalna tiltu pārbraucot) pirmais posms 9,2km garumā – cauri Mežaparkam, cauri Vecmīlgrāvim, līdz Ziemeļblāzmai, kur viens posms cauri mežam (punkti C un D) apmēram kilometra garumā ir jāmēro uzmanīgi pa ceļa malu. Tālāk gan, sākot no D punkta, atkal ir normāls braucamais celiņš, lai gan vairs īsti ne velo celiņš, bet nu tomēr.

No sākuma gan likās, ka šis garais posms būs dikti garš un neinteresants, taču, izrādās, interesantāks, nekā izskatījās. Varbūt tādēļ, ka bija svētdiena un kā jau zināms, tad daudzi vien mēroja šo garo ceļu gan ar kājām pastaigājoties, gan ar savu velosipēdu.

Gribētos jau, lai Rīgas Dome padomātu vairāk par šādu veloceliņu izbūvi arī caur Rīgas centru braucot. Kaut vai ielas malās izvietojot atsevišķas braucēju joslas, ja nav galīgi citas iespējas. Ziniet, vasarā tas būtu tieši laikā, lai braucēji izkāptu no savām automašīnām kaut vai brīvdienās un paceļotu pa pilsētu ar velosipēdu. Citādāka tā pilsēta uzreiz, velobraucēja acīm raugoties- arī daudzas lietas ikdienā neievērojam, ko ievērosi tieši uz velosipēda uzkāpjot.

Bildes šoreiz gan nevienas nebūs, bet nu, gan jau kaut ko paspēšu sabildēt pa visu atvaļinājumu kopumā. Pagaidām viss.