Par Valentīndienu, ČBK un Andri Ērgli

Nu tad tā. Kārtējā jaukā nedēļas nogale aizvadīta, kā arī Valentīndiena godam nosvinēta. Par pašu šo visu mīlētāju dienu runājot – it kā jau no vienas puses nepatīk diži šie visi amerikāniskie svētki, tāda sajūta rodas, ka attiecības veido tikai dēļ tā, lai savu mīļoto cilvēku apsveiktu tikai reizi gadā – 14. februārī. Nu nē – domāju, ka, ja tik reti viss notiktos, tad jau diezvai tik daudz pārīšu ielās staigātu. Tas nu tā. Var taču tāpat mīļi un jauki pārsteigt otru kaut vai ikdienā.

Bet nu, neskatoties uz to, ka cenšos dzīvot ārpus šiem sabiedrības rāmjiem, vakar uzdāvināju savai draudzenei Andra Ērgļa koncertu, kas notika Četros Baltos Kreklos, Rīgā. Iekš ČBK bijām tā, ap 21 vakarā, kad vēl publikas bija tā pamaz, paņēmu sev vienu alus kausu, draudzenei – sidriņu. Atradām vienu (stāv)galdiņu, neskatoties, ka tur jau pirms visa pasākuma gandrīz viss bija norezervēts. Tā nu runādamies, pēc apmēram kādas stundas (vai nedaudz vairāk) sāka pieplūst cilvēku masas. Beigās jau uz pašu koncertu cilvēku bija tur, ka biezs. Apgriezties gandrīz nevarēja.

Par pašu koncertu runājot, atzīšos uzreiz, ka uz iepriekšējo A. Ērgļa lielkoncertu, kas notika Ķīpsalas hallē pats nebiju, bet nu lasīju atsauksmes, ka diezgan augstā līmenī viss tur toreiz izdevies bija. Arī publika zolīda. Tāpat jau arī šoreiz, iekš ČBK – koncerts godam! Repertuārā izskanēja pārsvarā dziesmas no viņa jau visiem labi zināmā albūma “Sirdspuksti”, bet, tā kā šis koncerts bija visu mīlnieku svētkos, tad Andris noveltīja visu repertuāru daiļā dzimuma pārstāvēm un atskaņoja kaut ko no ārzemju, kā arī ne savām, bet latviešu daiļrades dziesmām. Bet visumā – profesionāls sniegums. Viens no pēdējiem gabaliem, kas tika atskaņots, bija viņa paša populārais “Ripoja akmens”, kuras laikā Andris atklāja, ka viņa grupas pianistam Jānim Strazdam un šīs dziesmas autoram tieši vakar bija dzimšanas diena. Jauks pārsteigums visiem, ne?

Bet tā kopumā ņemot – pa abām dienām (vakardienu un šodienu) labi esmu atpūties. Rīt atkal darba diena, bet kaut kā labāk par to nedomāšu, lai nebojātu sev vēl garastāvokli. Lai viss izdodas un joprojām prieks, ka lasi manu blogu! :)

7 lietas

Labi. Tā, kā neviens* man stafeti nenodos, runāšu tāpat. (*papildināts te* Heh, stop! Paldies Tomam – izrādās Madara jau bija mani norādījusi – netīšām palaidu to garām) Galu galā, kas sunim asti cels, ja ne pats?
Sekojot pēc laacz minētā 7 lietu parauga, tad nu lietas, ko vēlos par sevi atklāt.

  1. Nekad un vēlreiz nekad nesekoju sabiedrības “rāmjiem”. Neskriešu lietām pakaļ, kas ir aktuālākais patlaban. Dzīvoju pēc principa – labāk vēlāk, nekā nekad un galu galā secinu, ja ne tās, tad vēl labākas lietas atnāks pie manis.
  2. Esmu īstens latvietis, kuram māte ir latgaliete, tēvs – kurzemnieks, bet es pats te pa vidu starp abiem reģioniem – Rīgā dzimis, audzis/mācījies Siguldā, atgriezies atpakaļ Rīgā. Tagad tikai Siguldu nomainījusi Augšlīgatne, kur ik pa laikam aizbraucu pie mammas ciemā. Tā, jokojot – ne velti reizēm man pa galvu arī Liepājas vēji blandās :D
  3. Neesmu tā pa īstam kāvies. Neatbalstu vispār, bet vienreiz gan, vēl pamatskolas laikos, kad Siguldas 2. pamatskolā (bij. Siguldas internātskolā, – piez.) mācījos, vienam kādu dienu tā pa pakausi sadevu, ka visu dienu kā gailis staigāju un jutos kā dienas varonis. Bet, kam vispār tā varonība vajadzīga?
  4. Smēķēt nesmēķēju, bet kas gan dzīvē nav pamēģināts? Atceros gadījumu ar kaimiņpuiku un manu bijušo klasesbiedru. Šis kādu vakaru paņēmis cigarešu paciņu no sava senčuka, nogājām pagrabā, tā teikt, dūmu uzvilkt. Atceros, kā es toreiz rīstījos un šķaudīju pēc tā visa, bet galarezultātā – smirdīga elpa, kuru pēc tam, vēlāk, sajuta mamma, kura pieķēra mani un stāvēdama vannas istabā man lika uzpīpēt viņas klātbūtnē, bet es – ‘ne par ko’ un tā tālāk… sāku attaisnoties. Tā arī pa īstam nekad neesmu sācis…
  5. Alko – nekad neesmu bijis naturālā pālī, lai gan, kā saka – “shit happens” – dažu reizi sanāk pār strīpu pāršaut… bet, pēc ilgas filmas līmēšanas un analizēšanas tomēr atminos iepriekšējā vakarā notikušo. Tā, pēc kārtīgas pasēdēšanas.
  6. Blogoju jau 607 dienu (tas uz šodienu tieši) … tas, ja kāds nezināja un neskaitīja līdzi manām dienām. Pirmā vietne bija iekš WordPress’a, tad (kā dāvana savā iepriekšējā dzimšanas dienā) pārvācos pie Toma uz viņa vēl toreiz, vairāk nekā pirms gada, veidoto nee.lv (projekts diemžēl miris dabīgā nāvē, kurš tagad pieder jau pie valsts.lv piedāvātajiem domēniem), tad tagad esmu šeit – pats, beidzot, ar savu domēna vārdu :)
  7. Par attiecībām runājot, ir bijušas visādas “kreisās attiecības”, bet tādas īstās tikai varbūt tagad tikai kādas trešās būs, kuras apmēram gadu (un vairāk) ilgušas. Ar tagadējo draudzeni kopā drīz būs jau 2,5 gadi… bet, laiks jau rādīs.

Stafeti nododu tālāk vēl 7 blogeriem:

  1. iivam
  2. Jokerz‘am
  3. Natalie
  4. dabbler
  5. Zandim
  6. Agrim Krustam
  7. …kā arī, protams, manis iecienītajam latgaļu pārstāvim - Cyxob!

*links – nosaukuma sakritības pēc :D