Aizvien vairāk un vairāk sāk likties, ka mūsu tautieši labprātāk aizdodas tālēs zilajās strādāt, nekā sēdēt šeit, Latvijā, kur visi īd un dīc, ka bezdarbs un krīze apkārt. Nu tā.

Par šo visu runājot, kaut kā pārdomas arī pašu nedaudz pavelk – paņemt, iesēsties lidmašīnā un aizlidot, teiksim, uz Angliju strādāt, bet nu pagaidām vēl ciešos. Varbūt tāda kā neziņa, ka negribās braukt uz turieni kaut tāpat uz savu roku. Būs kā vienam manam paziņam, kurš, pāris gadus atpakaļ, aizbrauca uz Londonu (laikam, ja nemaldos). Bija caur darba aģentūru pieteicies tur apsargos strādāt. Viss it kā labi, darbs- jā, būšot, bet, kad aizbraucis, pēc laika zvanījis draudzenei, lai sūta naudu izdzīvošanai. Tā notusējies pa turieni kādu mēnesi, beigās viss beidzies normāli – izrādās, tur kaut kādu pārpratumu dēļ nācies “nedaudz”, redz, uzgaidīt… tas no sērijas “gadās arī tā”.

Bet, nu, ja nopietni, tad man jau n-tais darba kolēģis, vismaz pēdējos divus gadus, kurš uzrakstot atlūgumu, ņem un aizdodas tālēs zilajās. Varbūt man arī kādreiz būs lemts tur nokļūt un veiksmi iemēģināt. Dzīvojam taču vienreiz un, kas neriskē, tas nedzer “Rīgas šampanieti”. Neko vēl neplānoju, bet, dzīvosim- redzēsim.