Kristaps raksta…  

Piektdienas rīta humora devai.

YT

Mazliet agresīvi, bet… tādi ir BMW autovadītāji…

via

They don’t do them selfs*

via

*Tie nedarīs to paši

Nesen, pāris dienas atpakaļ, tas ir, svētdien, 18. oktobrī, iekš TVNet lasu sekojošu ziņu:

Aptuveni 40% gadījumu, iegādājoties Lietuvā ražotu sieru, Latvijas iedzīvotājs patiesībā iegādājas siera izstrādājumu ar augu taukiem – tā norāda Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība. Tās biedri – Latvijas ražotāji – asi kritizē Pārtikas un veterināro dienestu, kas, viņuprāt, nepietiekami uzrauga iekšējo tirgu. Tādējādi ārvalstu uzņēmējiem ir lielākas iespējas maldināt patērētājus.

Citēju vēl rindkopu no šī raksta:

Jānis Šolks, Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības vadītājs: “Kaitējums ir nopietns. Sviests maksā 2 Ls/kg, augu tauki – 60-70 santīmu kilogramā. Tātad šī starpība ir tā, ar ko var operēt negodīgs ražotājs.”

Pilns raksts. (No LNT ziņu materiāliem)

Ilgi cietos, līdz nolēmu tomēr neklusēt un dalīties savās domās par LNT ziņās redzētā un pēc savas pieredzes iegūtajiem materiāliem.

Patiesību sakot, jezga ap siera produktiem nav vienīgais. Sestdienas vakarā, iegriezos Līgatnes Pienotavas veikalā, kas pieder Akciju Sabiedrībai “Vigo”, gribēju pienu iegādāties, bet vienīgais, kas no vēl atradās veikalu plauktos (apmēram 20:50, brīdi pirms veikala slēgšanas) bija mūsu pašu “Lāse” un leišu “Marge”. Protams, tā kā pats strādāju vēl bāzē, kas piegādā produkciju šai bodei, izlēmu, ka jāpamēģina, lai gan jau no sākta gala ar zināmu skepsi esmu skatījies vispār uz šiem (leišu) produktiem.

Atvēru paku, ielēju glāzē. Skatos – tādas mazliet dīvainas putiņas, kas lejot sakrājas glāzē. Labi. Vēl dīvaināks ir termiņa ilgums – apmēram 2010. gads. Pagaršoju. Pirmais, kas patiešām nāca prātā – piens reāli ir taisīts no piena pulvera! Saprotu, ka vēl “Lāse” tiek dabīgi gatavots, bet nu šitais… vispār, būtu interesanti papētīt, cik pilnībā izmaksā dabīga piena pārstrāde un gatavošana no piena pulvera. Cik ilgi šitā mūs vazās aiz deguna šie leišu uzņēmēji?

Varētu jau te vēl un vēl uzskaitīt, bet intrigai atstāšu nākamajiem rakstiem.

Sēžu un atkal štukoju, ko lai te uzraksta. Sen nekas te nav tekstuāli “bīdīts” tieši par mani runājot.

Pirmām kārtām – sniegs kaut kā negaidot ir pārsteidzis, lai gan jā – viss ir atkal jau nokusis un ārā tāds patīkami vēss rudens šodien aiz loga. Bet neticami agri. Lai arī kā negribētos domāt kādas negatīvas domas šajos tumšajos rudens vakaros, tomēr tam visam ir arī sava romantika – pavērot pilsētu naktī un vakaros nodoties kādas interesantas literatūras lasīšanai. Tieši par literatūru runājot- domāju interesanto žurnālu “Ilustrētā zinātne”, kuru kaut kā, no šī gada sākuma esmu iecienījis pārlapot.

Labi, tas tā. Šodien un vakar ar draudzeni nedaudz pabijām Siguldā, kā arī Līgatnē pie manas mammas paciemojāmies. Par Siguldu runājot – tik daudz atkal tur ir jauna un neredzēta, kopš vasaras. Lielākais pārsteigums – izrādās, kopš vasaras vairs nav “Triju draugu” bistro, kura vietā tagad atrodas “Zaļumnieku piestātne”. Redz, atkal jau pierādās, ka Siguldā valda rīdzinieku bizness. Interesanta pieeja no Siguldas domes puses, lai tikai pēc iespējas vairāk piesaistītu dažādu tautību tūristus tikai apmeklēt šo pilsētu. Ne velti par Vidzemes Šveici nodēvēta.

Labi, laikam solīties laboties būtu kaut kā pārāk banāli, ka turpmāk pastāvīgi uzrakstīšu šeit par sevi kaut ko, bet nu… dzīve jau vienmēr savādāk iegrozās, nekā plānots.