Šovakar, no darba, ar velosipēdu braucot, tepat, netālajā Lukoil degvielas uzpildes stacijā biju pārsteigts, bet par visu pēc kārtas.

Izdomāju tā īsi iegriezties, lai dēļ maziem iepirkumiem nevajadzētu siet savu “zirgu” pie staba. Paņēmu divus RedBull un minerālūdeni “Mangaļi”, devos pie kases.

Pārdevējai, skenējot svītru kodus, izvērtās šāds dialogs:
Es: - Labvakar.
Pārdevēja (krieviete): -А? Я не слышала. (Ko? Es nedzirdēju.)
Es (pēc neliela apmulsuma brīža, ka esmu laikam izgāzies, teicu to pašu, tikai krieviski): – Добрый вечер. (Labvakar.)
Pārdevēja: - Ну да. Добрый. (Nu jā. Labs.)

Jutos patiešām nedaudz izgāzies un apmulsis. Sāku domāt – vai latviešu valodas likums Valsts valodas likums (labots) tikai uz veikaliem attiecās? Kur palikusi visa attieksme pret latviešiem kā tādiem? Piemēram, patīk, kad iebraucot Statoilā, tev pat neko nesakot, pretī vienmēr smaidīga attieksme un pirmais tevi nosveicinās pārdevējs. Daudzkārt patīk, ja arī veikalos kasieres ir atvērtākas, nekā sēž ar dzelzs seju un dumi uz tevi skatās, cerībā, kaut tu ātrāk no turienes pazustu.

Nu jā. Varbūt vienkārši šai pārdevējai grūta diena aiz muguras bijusi. Centos nedaudz uzmundrināt kaut vai sasveicinoties, bet nu, laikam šoreiz nekā…